Dokumentālā, 24 minūtes ilgā īsfilma „Baltie zvani” (bieži sastopama arī kā „Baltie zvaniņi”) ir viens no ievērojamākiem latviešu kino autordarbiem, kas iezīmē poētiskā dokumentālā kino ēras sākumu. Caur lieliem pretstatiem un kontrastiem filma ar dokumentālā kino un spēlfilmas žanru sapludināšanu unikālā veidā izceļ personīgo, intīmo, cilvēcisko, sniedzot skatītājiem līdz šim nebijuši spilgtu realitātes un mākslas stilistisku sakausējumu. Filma ir arī īpaša kultūrvēsturiska laikmeta liecība par 1960. gadu sākuma Rīgu.
Ar spēlfilmas paņēmieniem uzņemtā filma ir stāsts par 1960. gadu Rīgu, pilsētu, kuras fonā viena rīta garumā risinās kādas mazas meitenītes lielais piedzīvojums. Atpalikusi no saviem draugiem metāllūžņu vākšanas darbos, klejojot cauri cilvēku burzmai un lielpilsētas industriāliem šķēršļiem, viņa meklē kādā skatlogā ieraudzītus un iemīlētus ziedus – baltos zvaniņus.
„Balto zvanu” centrā ir divi galvenie tēli: rīta pilsēta Rīga un maza meitene (spēlē Ilze Zariņa) baltajā kleitā, kas, mērojot savu ceļu balto ziedu meklējumos, izrāda skatītājam galvaspilsētas ielas, veikalu skatlogus un cilvēkus. Filma sākas ar Rīgas panorāmas skatiem, kluso pilsētas pamošanos, kas, darbībai virzoties uz priekšu, kļūst arvien straujāka, skaļāka un pilnāka. Meitene, kas ik pa laikam it kā nejauši parādās kadrā, ir kā spilgts balts plankums uz filmas tumši pelēkā, asfalta kolorīta fona. Viņas pieturvietas un šķēršļi ir pa ceļam satiktie garāmgājēji, ceļu strādnieki un urbānās vides „monstri” – asfalta klājējs, kravas automobiļi un nebeidzami celtniecības darbi kā vienots vizuāli-fonētisks ansamblis.
Filma dokumentāli, bez tam laikam raksturīgas tendences uzlabot sīkumus vai izskaistināt bildi, fiksē pilsētu kā dzīvu organismu. Darbībai koncentrējoties Centrāltirgum tuvajā apkaimē, līdzās augsto skatpunktu filmējumiem, tiek demonstrēta gan Rīgas arhitektūra, gan arī tās iemītnieki – dažādu profesiju un sociālo slāņu pārstāvji. 24 minūtes garais, viengabalainais ceļojums, kas sastāv no it kā ikdienišķi sīkām, parastām epizodēm, tēlots caur bērna skatpunktu, iegūst metaforiski skaudru skanējumu. Līdz ar sižetiskiem kāpinājumiem, emocionālām kulminācijām un poētiskiem vērojumiem, kas nosaka filmas ritējuma dinamiku, šīs filmas patiesais saturs ir himna pilsētai un cilvēkam. Laikā, kad visos padomju dzīves līmeņos, ieskaitot kino, tika uzsvērts lielmēroga kolektīvais, ievērības cienīgais un sociāli optimistiskais, šajā filmā caur pretstatiem un kontrastiem tiek izcelts arī cilvēciskais un intīmais. Tomēr nodeva režīmam tiek izspēlēta filmas beigās, ceļa rullim tomēr apstājoties pirms baltos zvaniņus pārbraukt.
Lai gan režisora Ivara Kraulīša (1937–2004) filma „Baltie zvani” tiek pieskaitīta pie dokumentālā kino, tā pēc būtības vienlaikus ir spēlfilma. Acīmredzamais inscenējums ar skaidri pārdomātu un iestudētu mazas meitenes kustību horeogrāfiju ir ne tikai scenārija autora Herca Franka nopelns, bet operatora Ulda Brauna (1932–2017) kameras rokraksts un kadra kompozīcija, ļaujot uz ekrāna visam izskatīties pēc iespējas ticamāk un mākslinieciski izteiksmīgāk. Viņa kolēģis Māris Rudzītis uzsvēra, ka filmā ir veiksmīgi atrisinātas mazās meitenītes attiecības ar vidi – izmantojot pārdomātu garfokusa optiku un drosmīgi kontrastējot vides gaismēnu spēli, Uldis Brauns ir panācis dinamisku pilsētas tēlu, kurā viss ir aktīvs un dzīvs. Lai gan pilsēta sākumā liekas barga, filmas gaitā tā izrādās tuva un atsaucīga šim individuālajam meitenes sapnim.
Pasaules mēroga kinematogrāfists un Latvijas dokumentālā kino dižgars Hercs Franks, kura radošais rokraksts viņa pirmajā filmā „Baltie zvani” iezīmējas pārliecinoši skaidri, bet cilvēka dvēseles atspulga fiksācija virsotni sasniedz viņa kulta filmā „Vecāks par desmit minūtēm” (1978), intervijā 2011. gadā deva precīzu poētiskā kino fenomena skaidrojumu. „Poētiskajam kino ir dziļāks saturs, kas izteikts nevis vārdos, bet attēlos. Var teikt, ka mēs filmējam ne vien zemi, bet arī debesis. Tas nozīmē, ka filmām ir kāds garīgs satvars. Mēs uzņemam arī to, kas nav redzams. Mēs filmējam ne tikai cilvēkus, bet arī to, ko viņi jūt un pārdzīvo. Lūk, tas ir poētiskais kino.”
Mūsdienu skatītājam filmas skatīšanās process spēj sagādāt ne tikai emocionāli estētisku baudu, bet arī ļauj aizceļot pagātnē, atcerēties un salīdzināt, kā ir mainījusies Rīgas pilsēta. 1960. gadu sākums Rīgā ir ievērojams ar lielām jaunbūvēm: no Centrālās dzelzceļa stacijas un Stacijas laukuma, kas turpmāk ne reizi vien parādījās citās latviešu filmās, līdz vairāku ielu un krastmalas rekonstrukcijām.
„Baltie zvani” ir uzskatāms piemērs pasaules dokumentālā kino tendenču interpretācijai Latvijas kino. Ņemot labāko no klasiskajām filmām par pilsētām, galvenokārt pasaulslavenā padomju kinematogrāfista Dzigas Vertova (1896–1954), un filmējot dzīvi tādu, kāda tā ir. Skarbās pilsētvides realitātes attēlā un dabiskās skaņās arī ikviens filmas skatītājs spēj saskatīt mākslu un sadzirdēt mūziku. Filma ieguvusi prestižas starptautiskas godalgas, to skaitā 1962. gada Sanfrancisko un 1963. gada Oberhauzenes kinofestivālos, bet 1995. gadā kinokritiķi Klermonferānā šo latviešu filmu iekļāva 100 visu laiku labāko īsfilmu sarakstā.
2015. gadā filma „Baltie zvani” tika restaurēta.
Olga Dolina
Filmu „Baltie zvani” bez maksas var noskatīties Nacionālā Kino centra portālā www.filmas.lv, spiežot ŠEIT.
