Latvijas jaunāko laiku vēsturē būtiskākais pagrieziena punkts ir 20. gadsimta 80. gadu beigas, kad no dažādiem avotiem nākuši impulsi galu galā sabiedrību saviļņoja un saliedēja tiktāl, ka dzima Atmoda un tika izcīnīta valsts neatkarības atjaunošana. Un šis ir varbūt vienīgais un katrā ziņā spilgtākais gadījums Latvijas kino vēsturē, kad viena dokumentālā filma ir nevis sekojusi notikumiem un iemūžinājusi svarīgākos procesus, bet pati tos izraisījusi, gājusi pa priekšu sabiedrības noskaņojumam un būtiski paplašinājusi uzdrīkstēšanās robežas.
Filma „Vai viegli būt jaunam?” šķietami vienkāršā veidā portretē vienu paaudzi – apmēram 18 gadus vecus jauniešus, kas tūlīt beigs vai jau beiguši skolu. Režisors Juris Podnieks ar savu patieso ieinteresētību panācis no saviem varoņiem tam laikam neiedomājamu uzticēšanās pakāpi, tāpēc jaunieši atklāti runā par problēmām, kuras līdz tam neviens nebija iedrošinājies pat pieminēt. Turklāt filmas varoņu loks ir pietiekami daudzveidīgs, lai viņu zīmēto laikmeta ainu varētu vispārināt – tur ir gan jauna meitene, kurai tikko piedzimis bērniņš, gan nesenais kareivis, kurš nupat atgriezies no īsta kara Afganistānā, gan pulciņš bērnišķīgi protestējošu panku un šķietami priekšzīmīgs teicamnieks. Juris Podnieks patiešām grib zināt, ko viņi katrs domā, tāpēc arī filma ir tik patiesa un iedarbīga.
„Vai viegli būt jaunam?” ir īpaša parādība Latvijas kino vēsturē – filma kā sociāls fenomens ar milzīgu rezonansi sabiedrībā, viens no pirmsatmodas laika, tā sauktās perestroikas simboliem. Svarīgākais, ko izdarīja Juris Podnieks un viņa komanda, – iedrošināja cilvēkus nebaidīties no sava personiskā, lai arī varbūt „oficiāli nepareizā” viedokļa, mudināja runāt atklāti un drosmīgi, un šāda uzdrīkstēšanās bija ļoti svarīga sabiedrības attīstībai – galu galā, bez tās nebūtu bijis Atmodas.
Viens no pasaulē pazīstamākajiem Latvijas dokumentālā kino režisoriem, Juris Podnieks, starptautisku slavu iekaroja tieši ar dokumentālo filmu „Vai viegli būt jaunam?”, taču Latvijas kinovēsturē būtiskas ir arī vairākas citas viņa filmas. 1982. gadā tika uzņemta viņa pirmā pilnmetrāžas filma „Strēlnieku zvaigznājs”. Tas ir emocionāli piepildīts un mākslinieciski augstvērtīgs stāsts par vecajiem latviešu strēlniekiem, kas Juri Podnieku uzreiz padarīja par līdzīgu starp līdzīgiem Rīgas kinostudijas talantīgo dokumentālistu plejādē.
„Vai viegli būt jaunam?” ir Podnieka ceturtā pilnmetrāžas filma, viņš jau labu laiku bija iecerējis filmu par 80. gadu jaunatni. Viņš juta to kā sāpīgu un aktuālu problēmu, ka tieši jauniem cilvēkiem, kas sāk dzīvi ar saviem ideāliem un saasināto taisnīguma izjūtu, tolaik bija īpaši grūti samierināties ar sabiedrībā un ideoloģijā valdošo stagnāciju, divkosību un meliem.
Materiālu filmai par jauniešiem Podnieks vāca katrā izdevīgā brīdī, un tā reiz, atgriežoties no kāda cita darba, viņa grupai gadījās Ogres estrādē nofilmēt grupas „Pērkons” koncertu. Nākamajā dienā izrādījās, ka pēc koncerta satrakojušies jaunieši atceļā uz Rīgu izdemolējuši pārpildītā vilciena vagonus, milicija atrada dažus no vainīgajiem un publiski tiesāja. Podnieks filmēja arī tiesas sēdi un starp koncerta dalībniekiem atrada vēl vairākus savas filmas varoņus.
Podnieka filmas nopelns un viens no sabiedrības intereses iemesliem bija arī fakts, ka viņš par savas filmas varoņiem padarīja un tādējādi it kā legalizēja dažādas jaunatnes grupas, kuras līdz tam oficiālā padomju ideoloģija izlikās neredzam – pagrīdes muzikantus, pankus, Afganistānā karojušos puišus, narkomānus un citus protestētājus. Protams, tāpēc Podnieks filmas tapšanas laikā pastāvīgi balansēja uz bīstamas robežas – filmu jebkurā brīdī varēja aizliegt, pārtraukt tās uzņemšanu, ja vara tur saskatītu kādus draudus pastāvošajai iekārtai. Tomēr PSRS vadītāja Mihaila Gorbačova sākto pārmaiņu dēļ gaisā jau vēdīja brīvības nojausma un Podnieks ar savu ārkārtīgi precīzo dokumentālista nervu bija to sajutis. Kā teicis viens no filmas scenārija autoriem, publicists un kinozinātnieks Ābrams Kleckins (1933), „Vai viegli būt jaunam?” trāpīja īstajā brīdī – vēl tikai pusgadu ātrāk filma patiešām tiktu aizliegta un nenonāktu uz ekrāniem, bet pusgadu vēlāk tai vairs nebūtu tādas rezonanses, jo par līdzīgām problēmām jau runāja daudzi, gan medijos, gan dokumentālajā kino.
1987. gada janvārī, kad filma „Vai viegli būt jaunam?” nonāca kinoteātru repertuārā, tā radīja bumbas sprādzienam līdzīgu efektu. Pie kasēm stāvēja rindas, daļa sabiedrības šausminājās par filmā redzamajiem jauniešiem, citi sadzirdēja no ekrāna atskanam savas slēptās šaubas un pārdomas. Filmu gribēja redzēt ikviens un visi par to runāja, turklāt ne tikai Latvijā, bet drīz jau arī visā Padomju Savienībā un arī ārpus tās robežām. „Vai viegli būt jaunam?” tika demonstrēta 85 valstīs, un 80. gadu beigās tas vienai Latvijas filmai bija ievērojams sasniegums.
Domu par to, ka filmas „Vai viegli būt jaunam?” varoņu paaudzes portretēšana varētu turpināties, Juris Podnieks acīmredzot pieļāva jau filmas tapšanas laikā – vairākiem varoņiem viņš uzdeva jautājumus par nākotni, reizēm jautājot arī „kur es tevi sastapšu pēc desmit gadiem?”. Tomēr 1992. gada Jāņos Podnieks noslīka Zvirgzdu ezerā.
Pēc režisora nāves viņa domubiedri un kolēģi nodibināja Jura Podnieka studiju, kuras vadību uzņēmās filmas „Vai viegli būt jaunam?” montāžas režisore Antra Cilinska (1963). Droši vien arī vēlēšanās saglabāt un uzturēt Jura Podnieka piemiņu bija viens no iemesliem desmit gadus vēlāk uzmeklēt leģendārās filmas varoņus un uzzināt, kā viņiem klājas. Tā tapa dokumentālā filma „Vai viegli būt…?” (1997), kurā pirmās filmas kadros redzamajam zīdainītim nosvin desmit gadu jubileju, kādreizējais teicamnieks Juris mācās prestižā biznesa skolā Londonā, no panku grupas izkūņojusies modes māksliniece Sonita, bet par vilciena demolēšanu notiesātā Raimonda dzīvi spriedums ir salauzis.
Likumsakarīga ir Jura Podnieka studijas vēlēšanās nepazaudēt uzkrāto unikālo materiālu, kas liecina par izmaiņām ne tikai vienas paaudzes, bet visas sabiedrības dzīvē, tāpēc vēl desmit gadus vēlāk tika iesākta jau trešā filma ar nosaukumu „Vai viegli… Pēc divdesmit gadiem”, kas pirmizrādi piedzīvoja 2010. gadā. Stāstam parādījās jauna dimensija, jo gandrīz visiem pirmās filmas varoņiem tagad bija bērni tādā pašā vecumā, kādā paši bija tolaik. Afganistānā karojušais Juris stāsta – esot rādījis dēlam un meitai abas pirmās filmas, viņi smējušies. Savukārt otrs Juris, kurš toreiz soļoja godasardzē pie strēlnieku pieminekļa, apprecējies ar meiteni, kura skolā rakstījusi sacerējumu par filmu „Vai viegli būt jaunam?”, īpaši kritizējot Jura „merkantilos” sapņus par naudu, māju un mašīnu.
Filmas stāsti savijas ar dzīves stāstiem, turpinot Jura Podnieka iesākto audumu, un visas trīs filmas noslēdzas ar kadriem no Igora Lingas (1966) filmas „Cerību jūra”, saglabājot jaunības ideālisma elpu arī pēc desmit un divdesmit gadiem.
Kristīne Matīsa
Filmu „Vai viegli būt jaunam” bez maksas var noskatīties Nacionālā Kino centra portālā www.filmas.lv, spiežot ŠEIT.