Mežs ir neatņemama Latvijas ainavas identitātes un kultūrvides sastāvdaļa. Dabas apstākļu kopums un cilvēku mērķtiecīga darbība noteikusi, ka meži ir Latvijas nozīmīgākā dabas bagātība. Tiem piemīt ne tikai liela ekonomiska vērtība, bet meži ir arī dzīves telpa daudzām ķērpju, sūnu, augu, bezmugurkaulnieku, putnu un zīdītāju sugām un pilda nozīmīgu sociālo funkciju, nodrošinot cilvēkiem atpūtas un brīvā laika pavadīšanas iespējas.
Cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā mežu aizņemtā platība Latvijā vēsturiski ir mainījusies, bet ainavā un kultūrā tiem vienmēr ir bijusi paliekoša vērtība. Daudzus Latvijas iedzīvotājus ar mežu saista emocionālas saites, kas veidojušās gadsimtu gaitā. Jau pirmajās rakstiskajās ziņās par Latvijas teritoriju, kā, piemēram, Latviešu Indriķa hronikā 1226. gadā, atrodama informācija par Latvijas ainavu un mežu nozīmi vietējo iedzīvotāju dzīvē. Koks Latvijas teritorijā dzīvojušām tautām bija ne tikai izejmateriāls darba rīkiem, mājoklim, bet plašie, vietām tumšie meži kalpojuši par paslēptuvēm vietējiem iedzīvotājiem uzbrukuma gadījumā un kā slēpņi karapulkiem, sagaidot pretiniekus. Mežs un koki ir bijis iedvesmas avots neskaitāmām tautasdziesmām, teikām, nostāstiem, pasakām un mīklām, kas ir nozīmīga Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sastāvdaļa. Svētmeži un svētkoki, kur, senčuprāt, mitinājās dievības, kalpoja par kulta vietām un objektiem.
Arī šodien daudzi Latvijas apceļotāji novērtējuši mežu lielo nozīmi valsts ainavā. Franču rakstnieks un publicists Žans Pols Kofmans, apceļojot Kurzemi, grāmatā „Kurzeme… francūža acīm” (2011) uzsver: „Meža klātbūtne, kas ir visai spēcīgi jūtama.’’ Vairumā gadījumu ir sarežģīti nodalīt Latvijas ainavu no Latvijas mežu ainavas, jo meži veido Latvijas ainavu un kultūrvidi.
Latvijas ainavas telpiskajā struktūrā varam izdalīt lielos meža masīvus, mazos savrupos meža masīvus, koku grupas un pudurus un savrupus kokus. Meža masīvi veido Latvijai raksturīgo mežu ainavu, bet mazie savrupie meža masīvi, koku grupas un puduri – mozaīkveida ainavu. Mežu ainavai piemīt liela daudzveidība un mainība telpā un laikā. Tās telpisko struktūru un veidolu nosaka reljefs un to veidojošie ieži, augsnes mitruma apstākļi, mežaudzes sastāvs, kā arī visi dabiskie un antropogēnie procesi, kas veidojuši un turpina veidot mežu ainavas, kas atšķiras ar mežaudžu sugu sastāvu, saimniecisko vērtību, nozīmi rekreācijā un arī ainavas dizainu.
Lielās platībās Latvijas ainavā visbiežāk sastopamie tipiskie boreālie skujoku meži – sausieņu meži, kuros dominē priedes un egles. Priežu mežu ainavas sastopamas uz nabadzīgām smilts augsnēm piejūrā un arī iekšzemes smiltājos. Iekšzemes kāpas Strenču meža masīvā un citviet apaugušas ar ķērpjiem bagātiem priežu siliem, kur zemsedzē dominē baltie ķērpji – kladonijas un kladīnas, kas piešķir silam balto krāsu. Tāpēc bieži šādas mežu ainavas sauc par balto silu. Rudenī ar savu krāsainību vizuāli pievilcīgi ir ziedošie virsāji, kuru veidošanā vēsturiski liela nozīme bijusi cilvēka darbībai – meždegām un līduma zemkopībai. Lielākā virsāju aizņemtā teritorija Latvijā atrodas Ādažu poligonā, bet viršu lauki sastopami visā Piejūras zemienē un citviet. Augsnēm kļūstot auglīgākām, kokaudzē blakus priedēm aizvien lielāku lomu ieņem egles. Relatīvi lielas platības Latvijā aizņem mētrāja un lāna meža tipu ainavas, kur kokaudzi veido priedes, bet paaugā vai arī jau kokaudzē sastopamas egles. Mētrāja un lāna mežu tipu ainavas ir ļoti iecienītas ogošanas un sēņošanas vietas. Lielākās platībās mētrāja un lāna mežu tipu ainavas sastopamas Piejūras zemienē, Ventaszemes, Gaujaszemes un Austrumzemgales ainavu reģionos. Latvijā ļoti bieži sastopamās mistrotas priežu un egļu mežaudzes (damakšņa mežu tipu ainavas) sevišķi lielas platības aizņem Ventaszemes, Rietumkursas, Austrumkursas un Gaujaszemes ainavu reģionos. Tumšo egļu mežu ainavas (vēra mežu tipa ainavas), kas sevišķi vizuāli izteiksmīgas ir sniegiem bagātās ziemās, bet mazāk piesaista atpūtniekus vasarā, visbiežāk ir sastopamas Vidzemes augstienes un Austrumkursas ainavzemēs.
Latvijas mežu ainava bagāta arī ar lapu kokiem, kas ienes ainavā dažādu krāsu un to nianšu bagātību. Latgales augstienes un Austrumlatgales ainavzemēs un arī pārējā Latvijas teritorijā ainavas raksturu un dizainu ietekmē bērzu audzes, kas daudzviet veidojušās uz bijušām lauksaimniecības zemēm. Savukārt, Zemgalē un arī Kurzemē gan tīraudzēs, gan mistrotās audzēs plaši izplatīti ir ozoli jeb gāršas tipa mežu ainavas.
Latvijas mežu ainavu kopskats nav iedomājams bez pārmitrajiem mežu tipiem, kas aizņem 47,6 % no visiem mežiem, no kuriem gandrīz puse ir nosusināti. Pārmitro mežu ainavas ir mazāk piemērotas rekreācijā, bet tām ir ļoti liela nozīme bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanā. Tomēr pastaigas pa izveidotām mežu un purva takām (piemēram, Melnalkšņu dumbrāju laipu Ķemeros, Cenas tīreļa dabas taku, Dunikas un Planču purvu takām un citām Latvijas dabas aizsardzības pārvaldes vai VAS „Latvijas Valsts meži” apsaimniekotām dabas takām) pārmitro mežu ainavā sevišķi pavasarī un rudenī sniedz estētisku baudījumu.
Mežu ainavas atrodas nepārtrauktā kustībā, un tās mainās gadu un gadalaiku griezumā. Mežistrādes rezultātā mežu ainavā ienāk izcirtumi, tos nomaina jaunaudzes, briestaudzes un pieaugušas audzes. Šis cikls atkarībā no koku sugas, var ilgt no 40 līdz 100 gadiem, daudzos gadījumos pārsniedzot cilvēka mūža garumu. Latvijas ainavā kopumā dominē meži vecumā līdz 100 gadiem, bet mežu, kas vecāki par 100 gadiem, īpatsvars aizņem tikai aptuveni 11 % mežu kopplatības. Vecajiem mežiem ir īpaši liela nozīme bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, un, pateicoties dabiskumam, tiem piemīt augsta dabas formu un krāsu harmonija un izzinošā vērtība.
Cilvēks izmaiņas mežu ainavā ar visām maņām izjūt gada ritējumā. Gadalaikiem nomainot vienam otru, mainās krāsas un to toņi, skaņas un smaržas. Šīs izmaiņas iedvesmojošas ļoti daudzus māksliniekus, dzejniekus, rakstniekus un komponistus. Latvijas Valsts mežzinātnes institūta „Silava” pētījumi rāda, ka mežu ainava vai arī mežu ainavas elements ir saskatāms 19 % Latvijas mākslinieku 20. un 21. gadsimtā gleznotajos darbos. Vilhelma Purvīša (1872–1945) Latvijas ainavas nav iedomājamas bez baltajiem bērzu stumbriem un rūsganām bērzu birztalu galotnēm agrā pavasarī, Rūdolfa Piņņa (1902–1992) darbos bieži redzamas mežu ainas saulainās dienās ar lielu krāsu toņu bagātību un gaismēnu spēlēm, daudzās Edgara Vintera (1919–2014) gleznās redzamas ziemas ainas piesnigušā mežā.
Daļa Latvijas mežu ainavu iekļautas valsts īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kurās tie veido lielāko aizsargājamo dabas teritoriju daļu. Mežu lielo nozīmi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, klimata mainības ietekmēšanā un cilvēku atpūtas vajadzību nodrošināšanā nav iespējama tikai ar īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, bet mežu ainavas daudzveidīgo funkciju nodrošināšana jāņem vērā mežu ainavas pārvaldībā un apsaimniekošanā. Nenoplicinoša mežsaimniecība slēpjas prasmē analizēt mežu ainavu kopumā.
Kaut arī projektā „Ainavu dārgumi” nav iekļauta neviena mežu ainava, tomēr to klātbūtne jūtama daudzās Latvijas iedzīvotāju un ekspertu izvēlētās un atlasītās ainavās, kā, piemēram, Gaujas grīva ar piekrastes kāpu mežiem, Veclaicene, Vecpiebalgas pauguri, Mākoņkalna apkārtne un citās.
Latvijas mežu ainavas nākotne ir atkarīga no dažādu interešu sabalansēšanas, jo bieži diskusijās krustojas pretēji viedokļi par mežu apsaimniekošanu, dabas aizsardzību, cilvēku atpūtas vajadzībām un ētiskajiem principiem. Tikai uzklausot un iedziļinoties dažādos viedokļos, iespējams nodrošināt mežu ainavas ilgtspējīgu pārvaldību un izmantošanu sabiedrības vajadzībām.
Oļģerts Nikodemus