Komponists Johans Gotfrīds Mītels (1728–1788)

Pirmā atbilde – tādēļ, ka Mītela dzīve un daiļrade ir uzskatāms piemērs tam, ka Latvijas profesionālās mūzikas kultūra nav radusies tikai Cimzes un jaunlatviešu laikā, tā patiesībā ir daudz senāka. Muzikālā dzīve Latvijā ne ar ko īpašu neatšķīrās no pārējās Eiropas vairāku gadsimtu ritējumā, kad viduslaiku kultūru un pasaules uztveri pakāpeniski nomainīja renesanse, pēc tam baroks, tad klasicisms un apgaismības nostādnes, bet 19. gadsimts ar nācijvalstu fenomenu, ar romantisma estētikā dzimušo interesi par neatkarīgas personības individualitāti, par specifiski nacionālo, par folkloru joprojām vēl bija tikai nākotnē. 15. gadsimta Rīgas misāles manuskripts atklāj šeit īstenoto gregorisko dziedājumu un agrīnās daudzbalsības tradīciju. 16. gadsimts nāca ar Reformāciju un Paula Bukēna daiļradi, bet Jelgavas galma kapelmeistars Johans Fišers vai Rīgas Doma ērģelnieks Johans Valentīns Mēders bija tipiski baroka komponisti. Johana Gotfrīda Mītela jaunrade šādā kontekstā iekļaujas kā dabisks turpinājums.

Otrā atbilde – tādēļ, ka Mītels ir spožs, neordinārs, novatorisks meistars. Un atšķirībā no iepriekšminētajiem priekštečiem viņu grūti uzlūkot kā tipisku sava laikmeta pārstāvi. Kā neparastu personību gan, kuru iespējams uztvert arī kā prototipu vēlāk rodamā romantiskā mākslinieka paraugam. Mītels īsti neiederas nevienā kategorijā, un tuvu patiesībai būs atziņa, ka viņa mūzika atrodas starp baroku un klasicismu. Starp aizejošo un jauno stilu, starp baroka ekscentriskumu un impulsivitāti un klasicisma sakārtotību, skaidrību, harmoniskumu. Turpat arī 18. gadsimta otrās puses “Vētras un dziņu” periods, par kura muzikālo analogu tiek piesaukts Karla Filipa Emanuela Baha, Johana Kristiāna Baha, Vilhelma Frīdemaņa Baha, Johana Kristofa Frīdriha Baha mūzikas saasinātais jūtīgums un kāpināto kontrastu gamma. Bet Mītels mācījās pie dižākā no visiem – Johana Sebastiāna Baha. Un atkal divējādība – dažkārt Mītelam piedēvēta spēcīga iespaidošanās no Baha mākslas, kas turklāt ilgusi visu mūžu. Taču šāds spriedums uzlūkojams kā pārsteidzīgs. Drīzāk gan audzēknis no skolotāja būs pārņēmis polifoniskā skaņuraksta sazarojumus, skaņdarbu dievišķos garumus un drosmīgi paustas idejas bez īpašas rēķināšanās ar vidusmēra klausītāja muzikālajiem priekšrakstiem un uztveres limitiem, lai tās īstenotu pavisam citā estētikā – krāšņā, daudzdimensionālā un psiholoģiski neviennozīmīgā.

Johans Gotfrīds Mītels pirmos divdesmit piecus dzīves gadus aizvadīja Vācijā, bet pārējos – no 1753. gada – Rīgā. Viņš ieguva reputāciju kā nepārspējams klavesīna spēles virtuozs (un viņa mūzikā to var just), taču arī šajā ziņā pat nemēģināja kavēties pagātnē. Mītela sešus klavesīna koncertus un deviņas klavesīna sonātes tikpat labi var nosaukt par klavierkoncertiem un klavieru sonātēm, turpretī Mi bemol mažora duetā saspēlējas abi taustiņinstrumenti. Viņš komponējis arī koncertu fagotam un orķestrim, vēl vienu koncertu diviem fagotiem, sonāti flautai un klavierēm (vai klavesīnam), variācijas klavihordam (vai klavierēm), ērģeļdarbus un vokālo mūziku, taču tajā pašā laikā šķiet, ka vispārēja slava un atzinība Mītelam bijusi mazsvarīga, un viņš pakāpeniski norobežojies no sabiedrības, galu galā pārceļoties uz dzīvi Bišumuižā. Zīmīga nianse, ka vienā brīdī Mītels izlēmis uzstāties kā taustiņinstrumentālists vienīgi ziemā, jo tad viņam bijušas cerības, ka garāmbraucošo ratu rīboņu apslāpēs sniegs. No 1767. gada Mītels strādājis par Svētā Pētera baznīcas ērģelnieku, un šajā postenī viņa dzīve arī noslēgusies. Kapavietas nav, politiskās dzīves un estētisko principu pārmaiņās uz turpmākajiem divsimt gadiem visi aizmirsa arī par Mītela mūziku. Mūsdienās par viņu atgādina piemiņas plāksne Rīgas Svētā Pētera baznīcā.

Tagad Latvijas koncertdzīvē atgriezušies arī tie komponisti, kuri šeit strādājuši vēl ilgi pirms Latvijas valsts, vēl ilgi pirms latviešu politiskās nācijas, tostarp Johans Gotfrīds Mītels. Daudz kas vēl ir neapzināts, daudz kas vēl eksistē vienīgi 18. gadsimta manuskriptos, taču Mītela jaunrade Latvijā un ārpus tās pakāpeniski iegūst pelnīto vietu. Lai iepazītos ar Mītela mūziku, lielisks pirmais solis ir viņa instrumentālo koncertu dubultdiska noklausīšanās, sameklējot ierakstu, kurā piedalās klavesīniste Ieva Saliete, fagotisti Serdžo Adzolīni un Ai Ikeda un čellistes Ilzes Grudules vadītais „Kesselberg Ensemble”. Taču, ja jūs uzmanīgi sekosiet senās mūzikas koncertiem, kuru Latvijā netrūkst, jūs jebkurā gadījumā agri vai vēlu sastapsieties ar Mītela mākslu.

Armands Znotiņš