Latvijas izcilākā ģeogrāfiskā bagātība ir tās jūras robeža – novietojums, kas piešķir nokrāsu visai zemei. Sauszemes savienojums ar jūru, kur iekšzemes ceļi pāriet jūras ceļos – ir nācijas vēstures stūrakmens. Ģeogrāfs Jānis Rutkis par piejūru saka, ka „piekraste ir visas zemes frontālā puse, ar ko tā pievērsta Eiropas rietumiem un ziemeļrietumiem”.
Jūras piekraste ir Latvijas vienīgā dabiskā robeža, kurā no Nidas līdz Ainažiem, gandrīz 500 km garā joslā, mijas daudzveidīgas jūras un sauszemes cīņas un sadarbības ainavas. Tās ir piesātinātas ar vēsturisku notikumu vietām, etniskās kultūras telpām, piekrastes dzīvesveida mantojumu, simboliskām nozīmēm un unikālām dabas vērtībām, un Latvijas sarežģītās 20. gadsimta vēstures nospiedumiem. Šajā daudzveidīgajā un dinamiskajā joslā ir baltas smilšu liedagu ainavas ar kāpu skanstīm, oļainas un akmeņainas pludmales, ostas un moli, ciemi kāpu ielokā, priežu meži ar vētrās izlocītiem koku zariem un stumbriem, stāvas kraujas un smilšakmens klintis, piejūras pļavas, upju ietekas un lielo upju deltas, lielas un mazas pilsētas. Tā ir ainava, kurā dabas dinamika izpaužas visspēcīgāk – te ir Latvijas nemierīgākie ūdeņi, jūras ritmam, vējam un vētrām pakļautie krasti. Tā ir ainava, kurā ir redzams horizonts, ainava, kurā vienmēr ir skati, Latvijas ievērojamākā tāluma un plašuma telpa.
Piejūras zemienes ainavu, kuras virsma lielākoties ir līdzena un lēzeni nolaidena uz jūras pusi, veido divas atšķirīgas joslas – daudzpusīgā piekraste un tās vienveidīgā aizmugure. Piekraste ir šī piejūras zemā līdzenuma aktīvā telpa, tur izvietojušās pilsētas, ciemi un lauku sētas. Piejūras aizmuguri, kura iestiepjas tuvāk vai tālāk iekšzemē, var dēvēt par piejūras līdzenuma pasīvo telpu, to uz smilšainiem nogulumiem veido galvenokārt meži un purvi. Piejūras zemienes iekšzemes robeža lielā mērā sakrīt ar kādreizējā Baltijas ledus ezera krasta līniju, kuru, ledājam atkāpjoties un zemes virsmai izostatiski ceļoties, ir atstājuši tā kušanas ūdeņi. Tālab zemienes virskārtā, kas ir bijušais jūras dibens, pārsvarā ir jūras nogulumi – pamatiežu saberztā un pārskalotā smilts, kura vairākos piekrastes posmos ir sadzīta kāpās.
Piekrastes ainavu piejūrā veido daudzveidīgas un dinamiskas jūras un sauszemes mijattiecību formas, lai gan pati jūras krasta līnija Latvijā ir samērā taisna, un tikai atsevišķās vietās tai ir spilgti izliekumi – ragi (Akmeņrags, Mērsrags, Ķurmrags). Jūru Latvijas piekrastē ieskauj pludmale (plūdmale), kuru vētrās pāršalc jūra, bet rāmā laikā vējš dzen sausās pludmales smiltis uz krastmalas kāpām. Garos posmos Latvijas piejūras pludmali veido pārskalota smilts, nereti veidojot gludus liedagus, tā sauktās baltās pludmales. Ainažu, Ķurmraga, Liepupes, Mērsraga, Rojas, Užavas, Sārnates, Papes pludmalēs ir vērojams lielu un mazu akmeņu vai grantainu oļu klājums. Vizuāli iespaidīgā akmeņainā jūrmala, kas ir izskaloto ledāja gala morēnu paliekas, ir sastopama Kaltenē, Engurē, bet īpaši raksturīga tā ir Vidzemes piekrastei (no Melekiem līdz Tūjai), atsevišķos posmos to papildina jūras stāvkrasts ar devona smilšakmens atsegumiem, no kuriem viskrāšņākās ir Sarkanās jeb Veczemju klintis ar viļņu izdobtām grotām un alām. Uz dienvidiem no Ainažiem pludmale ir noaugusi ar zāli – tā ir Latvijas unikālā randu pļavu ainava, kuru veido niedrāju, piejūras pļavu, lagūnu, dūņainu ezeriņu un smilšainu sēkļu mozaīka.
Piejūras piekrastes neatņemama sastāvdaļa ir kāpu ainava – jūras bangu un vēja veidotie smilšu kalni, kas virknējas daudzveidīgās formās, nereti vairākās paralēlās joslās. Vietām, it īpaši uz dienvidiem no Liepājas un ap lielo upju grīvām Rīgas līcī, kāpas sasniedz lielus augstumus. Mūsdienās šīs kāpu grēdas lielākoties ir aprimušas un priežu mežiem apaugušas, taču vēl 20. gadsimta sākumā kailās kāpas bija kustīgas un ceļojot apbēra piekrastes mežus, pļavas un ciemus. Smilšu dinamiskā ainava piekrastē izpaužas arī dažādos smilšu sēkļu un sēru veidojumos, no kuriem visiespaidīgākais ir asais Kolkas rags, tur satiekas divas jūras – Dižjūra (Baltijas jūra) ar Mazjūru (Rīgas līcis), un tā turpinājums kā sēklis iestiepjas tālu jūrā. Kurzemes rietumu piekrastē, sevišķi Jūrkalnes–Pāvilostas posmā, izveidojusies gleznainā stāvkrastu ainava – augsta jūras abrāzijas krauja, kurā atsedzas Kurzemes apledojuma zilganpelēkās morēnas slāņi.
Piejūras ainava ir daudzveidīga arī ar tās piekrastes ūdeņiem: upju ietekām un to dinamiskajām gultnēm, lielo upju deltām, kuras laika gaitā ir pielāgotas ostām. Dabiska jūras un lielās upes mijattiecību ainava mūsdienās ir sastopama tikai Gaujas grīvā – vienā no skaistākajām upes ietekām Latvijā. Arī seklie piejūras ezeri, kas ir nozīmīgas putnu ligzdošanas un migrācijas vietas (starptautiskas nozīmes mitrāji), ir būtiska piekrastes ainavas daļa. Tie ir gan savdabīgie seno jūru relikti (lagūnas), kas ar smilšu sēkļiem vai kāpu grēdām savulaik ir atdalījušies no jūras (piemēram, Papes, Engures, Kaņiera ezers), gan seno upju gultņu pārpalikumi (piemēram, Babītes, Juglas ezers).
Bagātīga un daudzveidīga ir arī piekrastes kultūrainava. Piekrastes iedzīvotāju novietojums un darbošanās te vēsturiski bijusi saistīta galvenokārt ar ūdeņiem – jūru un tajā ietekošo upju lejgaliem. Kultūrainavā tas izpaudās kā zvejniekciemi un ostas, kas ir pamatā mūsdienu piekrastes apdzīvojuma telpiskai struktūrai. Upju kontakta joslā ar jūru ir veidojušās daudzas Latvijas lielās (Rīga, Liepāja, Ventspils) un mazās (Pāvilosta, Salacgrīva) ostu pilsētas un vēsturiskie kūrorti, kas ir izauguši par pilsētām (Jūrmala, Saulkrasti). Nozīmīgs piejūras ainavas kā dzīves telpas mantojums ir bākas, seno zvejniekciemu ēkas (piemēram, Papes ciemā), seno starpkāpu ieplaku tīrumi – aizjomi (Jūrmalciema apkārtnē), kūrortu un vasarnīcu ciemi un kolonijas (Ķemeri, Vecāķi, Plieņciems, Carnikava u. c.), apmežotās kāpas. No Ovīšiem līdz Ģipkai gar jūru stiepjas Līvu krasts – materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma piesātinātā lībiešu kultūras telpa.
„Tāpat kā sendienās ar uzvarētājas smaidu veļ jūra savus sīkos vilnīšus vai bangu virknes pret piekrasti, paužot savus stāstus par Baltijas piejūras dzintaru, ar ko greznojās dievi un romietes,” tā par Latvijai simboliski nozīmīgo jūras dabas resursu raksta Mārtiņš Sams. Dzintara vēsture Kurzemes piejūrā galvenokārt ir saistīta ar posmu no Liepājas līdz Palangai, kur ir bijušas lielākās atradnes un pārstrādes vietas. Taču dzintars ir sastopams visā Kurzemes piejūrā – galvenokārt bijušajās jūras jomās (mūsdienu lagūnu ezeros). 1920. gados dzintaram tika piešķirta simboliska nozīme: kā Dzintarkrasts un Dzintarjūra tika tēlaini apzīmēta piekrastes un jūras ainava. Taču nozīmīgākais simboliskais pārnesums ir visas Latvijas dēvēšana par Dzintarzemi, tādējādi uzsverot teritorijas nacionālo vērtību – tās stratēģisko robežsituāciju ar jūru.
Baltijas jūras Kurzemes piejūras stratēģiskā nozīme iemiesoja vēl citu telpu – Padomju Savienības rietumu robežu aukstā kara laikā, tēlaini apzīmētu par dzelzs priekškaru, kas piekrastē izpaudās kā militarizēta striktu ierobežojumu zona. Arī šī piekrastes telpa ar tās atstātām liecībām (krasta aizsardzības baterijas, lidlauki, zenītraķešu bāzes, radioteleskops, militārās pilsētiņas u. c.) un vēsturiskās attīstības pēctecību ir nozīmīga piejūras ainavas mantojuma daļa.
Ainava piejūrā 20. gadsimta gaitā ir transformējusies par daudzveidīgu brīvā laika pavadīšanas un tūrisma telpu, tikai nedaudzās vietās saglabājot ar jūru saistītas ikdienas dzīves prakses. Tās rekreācijas vērtība ir būtisks nacionāls resurss, kas ir kopjams un attīstāms mūsdienu ilgtspējīgas pārvaldības ietvaros, nodrošinot gan vietu pieejamību, gan dabas, kultūras un skatu vērtību saglabāšanu. Klimata pārmaiņu rezultātā tiek prognozēta jūras līmeņa celšanās un vētru pastiprināšanās, kas potenciāli var spēcīgi ietekmēt piekrastes ainavu. Arī vēja parku veidošana gan jūrā, gan sauszemē klimata politikas ietvaros mainīs piejūras ainavu. Taču šāda, vienlaikus spēcīga un trausla, ir šīs dinamiskās ainavas daba, kas vienmēr būs un paliks jūras un sauszemes saspēles telpa.
Anita Zariņa
