Režisors Oļģerts Kroders ir viena no nozīmīgākajām personībām Latvijas teātra vēsturē. Valmieras teātrī 20. gadsimta 60. gadu otrajā pusē un 70. gadu sākumā Kroders ap sevi pulcēja talantīgu jaunās paaudzes aktieru grupu, izveidojot šajā laikā Rietumu teātrī novatorisku un Latvijas teātrī vēl nepieredzētu darba modeli – domubiedru teātri, kurā režisora attiecības ar aktieriem bija vienlīdzīgas un demokrātiskas. Oļģerta Krodera demokrātiskā, nehierarhiskā domāšana atspoguļojās viņa veidotajās izrādēs – laikmetīgā skatījumā uz dramaturģijas klasiku, padarot tās varoņus par izrādes skatītāju laikabiedriem, un atbrīvojot spēles stilu no pompozitātes. Radošais kolektīvs, kurā valdīja pilnīga uzticēšanās, izrādēs radīja tekstam paralēlo – zemteksta – slāni, kas padomju okupācijas apstākļos skatītājus mudināja uz kritisku domāšanu. Demokrātiskajiem uzskatiem un darba metodēm režisors palika uzticīgs līdz pat mūža galam. Oļģerta Krodera personība atstājusi lielu ietekmi gan uz viņa aktieriem, gan kolēģiem režisoriem, tās nospiedums joprojām jūtams mūsdienu Latvijas teātrī.
Oļģerts Kroders nācis no inteliģentas teatrāļu ģimenes (tēvs – teātra kritiķis Roberts Kroders (1892–1956), māte – aktrise Herta Krodere (1891–1943)), līdz ar to teātri padziļināti iepazīstot jau kopš bērnības. Tomēr viņš nav ieguvis augstāko izglītību nevienā no teātra profesijām, jo 1941. gada jūnija padomju okupācijas varas īstenotajās masveida deportācijās kopā ar ģimeni tika izvests uz Sibīriju un Latvijā atgriezties varēja tikai 1956. gadā. Jau izsūtījumā Kroders iestudēja vairākas amatieru izrādes ar vietējo iedzīvotāju un izsūtīto piedalīšanos.
Atgriezies Latvijā, Oļģerts Kroders kā bijušais izsūtītais nevarēja strādāt galvaspilsētas teātros, bet režisors Eduards Smiļģis Kroderu pieņēma Dailes teātrī par režisora asistentu. Pirmie patstāvīgie iestudējumi profesionālā teātrī tapa Liepājā, kur Kroders nostrādāja piecus gadus (1959–1964), praksē apgūstot režisora profesiju un daudz lasot teorētiķu darbus. 1964. gadā Kroders mācījās Maskavā Augstākajos režisoru kursos, apmeklēja krievu teātra novatoriskākos iestudējumus, kā arī Rietumu teātru viesizrādes, tostarp Šekspīra lugu interpretācijas reformatora angļu režisora Pītera Bruka izrādi „Karalis Līrs”, kas būtiski ietekmēja Oļģerta Krodera skatījumu uz dramaturģijas klasikas interpretācijas iespējām. 1964. gadā Oļģerts Kroders sāka strādāt Valmieras teātrī, desmit darba gadu laikā tur no jaunākās un vidējās paaudzes aktieriem izveidojot un nostabilizējot domubiedru grupu.
Domubiedra teātra pamatā ir ideja, ka māksla var izmainīt sabiedrību, veicinot skatītāju domāšanu. Domubiedru teātrī māksliniecisko komandu vieno ne tikai izrāžu iestudēšana, bet arī kopīga atpūta un interese par kultūras un sabiedrības procesiem, izlasīto grāmatu, redzēto izrāžu un filmu apspriešana. Domubiedru teātra princips īstenots tādās pasaulslavenās trupās kā „Sovremeņņik” Krievijā (1956. gadā to dibināja jaunu aktieru un režisoru grupa, tostarp Gaļina Volčeka, Oļegs Tabakovs, vadītājs Oļegs Jefremovs (Олег Ефремов,1927–2000)), viena no izcilākajiem 20. gadsimta teātra reformatoriem Ježija Grotovska (Jerzy Grotowski, 1933–1999) Laboratorijas teātris Polijā (dibināts 1965. gadā Vroclavā, 1968. gadā tapa pēdējais tā iestudējums, bet Grotovskis turpināja paplašināt kolektīvu, pievēršoties indivīdu pašizpausmes un komunikācijas meklējumiem reālajā dzīvē ārpus teātra), režisores Arianas Mnuškinas (Ariane Mnouchkine, 1939) Saules teātris Francijā (dibināts 1964. gadā).
Mēģinājumu procesā Oļģerts Kroders aktieriem ļāva lielu radošo brīvību, uzklausīja to idejas un ierosinājumus, tādējādi panākot aktīvu aktieru pozīciju un padarot tos par līdzautoriem. Aktieru un režisora starpā valdīja pilnīga uzticēšanās. Aktieris Rihards Rudāks (1943) atceras: „Kroders bija nenoliedzama autoritāte jaunajiem aktieriem Valmieras teātrī 60.–70. gados. Viņa stils, domāšana, literatūras un kino pārzināšana bija kā mēraukla, kā aicinājums, pēc kā tiekties. Taču Kroders nekad neiztaisījās gudrāks, vienmēr stāvēja līdzās – gan sarunās, gan darbā. Viņš ir atraktīva, humorīga personība, kas vienmēr izraisījusi vēlmi būt tuvumā. Vēl viņam ir tāda īpašība, ka viņš izstrādā izrādi, bet strādājot prot palikt it kā ēnā, it kā aktieris pats būtu visu sasniedzis. Tas ir ļoti patīkams apmāns. Līdzautorības apziņa ir ļoti svarīga. Krodera teātrī ir autori, nevis viens autors.”
Līdzīgi kā Oļģerts Kroders prata atrast līdzvērtīgu valodu ar aktieriem, tā viņa iestudējumi spēja uzrunāt skatītājus tiem saprotamā valodā no vienlīdzīgām pozīcijām. Četras reizes mūžā Oļģerts Kroders iestudējis leģendāro Viljama Šekspīra traģēdiju „Hamlets”: Valmieras drāmas teātrī (1972), Liepājas teātrī (1984), Latvijas Nacionālajā teātrī (1997) un vēlreiz Valmieras teātrī (2008). Lugas centrā ir dāņu princis, kurš, slīgstot pārdomās par eksistenciāliem dzīves jautājumiem, cenšas atmaskot sava tēva slepkavu – tēvoci un mātes jauno vīru Klaudiju. Taču Kroders savos iestudējumos Hamleta tēlu vienmēr traktēja kā sava laika cilvēku šodienas situācijā. Par Oļģertu Kroderu un viņa „Hamleta” iestudējumiem režisori Krista Burāne un Mārtiņš Eihe 2009. gadā uzņēma dokumentālo filmu „Piektais Hamlets”.
Pēc desmit gadiem Valmieras teātrī Oļģerts Kroders strādāja Liepājas teātrī (1974–1989), Latvijas Nacionālajā teātrī (1990–1995), bet mūža nogalē atgriezās Valmieras teātrī (2001–2012), kur piedzīvoja savam vecumam netipiski radošu un ražīgu māksliniecisko periodu. Pēdējos mūža gados Oļģerts Kroders arī dzīvoja Valmieras teātrī. Līdz pat savai nāvei režisors strādāja ar dažādu paaudžu aktieriem, joprojām spējot atrast kopīgu valodu arī ar pašiem jaunākajiem. Pēc režisora aiziešanas mūžībā katru gadu Oļģertu vārda dienā, 20. janvārī, tiek pasniegta „Krodera balva”, kuru par izaicinošāko izcilību var saņemt dažādu teātra profesiju pārstāvji.
„Krodera vārds Latvijas teātra vidē ir jēdziens un simbols profesionalitātei, talantam, komandas darbam un demokrātiskai attieksmei pret dzīvi un mākslu,” rakstīts Latvijas teātra nozares vietnē http://www.kroders.lv, kas darbojas kopš 2011. gada un kuras nosaukumā izmantots režisora Oļģerta Krodera un viņa tēva teātra kritiķa Roberta Krodera uzvārds. Tādējādi Krodera uzvārds kļuvis par vispārinājumu, ar kuru labprāt identificējas visa Latvijas teātra nozare kopumā.
Maija Treile
