Spēcīga psiholoģiskā skola ir viena no Latvijas skatuves mākslas vizītkartēm. Režisore Māra Ķimele ar saviem iestudējumiem dažādos Latvijas teātros, sākot no 1969. gada līdz pat mūsu dienām, uz skatuves tiecas atspoguļot ne tikai cilvēku rīcības psiholoģiskos motīvus, bet meklē dziļāk – zemapziņas slēptos cēloņus un procesus. Māras Ķimeles psihoanalītiskā metode ļāvusi no jauna atklāt gan Latvijas, gan ārvalstu dramaturģijas klasikas un mūsdienu autoru darbus. Savos iestudējumos režisore brīvi žonglē vienlaikus ar psiholoģiskā un spēles teātra paņēmieniem. Kopš daiļrades pirmsākumiem Māra Ķimele paplašinājusi ierastās skatuves mākslas robežas, iestudējot izrādes ārpus teātra telpām, pievēršoties rituālā un improvizācijas teātra formām. Nozīmīgu iespaidu uz Latvijas aktiermākslas un režijas skolu atstājis Māras Ķimeles – pedagoģes devums.
Māras Ķimeles ģimene ar mākslu un teātri saistīta jau vairākās paaudzēs. Viņas vecvecāki ir teātra režisore Anna (arī Asja) Lācis (1891–1979) un rakstnieks Jūlijs Lācis (1892–1941), tēvs – aktieris Vilis Ķimelis (1911–2009). Ekspresīvās režisores Annas Lācis otrais vīrs bija vācu režisors un teātra teorētiķis Bernhards Reihs (1892/1894–1972). Šādas personības ģimenē veidoja neatsveramu režisores kultūras bāzi.
Māra Ķimele režiju studējusi Maskavas Teātra mākslas institūtā (GITIS), psiholoģiskā teātra meistara Anatolija Efrosa (Анатолий Васильевич Эфрос, 1925–1987) meistardarbnīcā, kur ieguva izcilu, uz smalku psiholoģisko izpēti orientētu teātra izglītību. Interesi par cilvēka dzīlēm Māra Ķimele pieteica jau ar savu diplomdarbu – psihoanalītiski nesaudzīgā amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa lugas „Stikla zvērnīca” iestudējumu (Liepājas teātris, 1969).
Jau no pašiem pirmajiem iestudējumiem Māra Ķimele radoši sadarbojusies ar izcilākajiem Latvijas māksliniekiem un scenogrāfiem – Andri Freibergu (1938), Ilmāru Blumbergu (1943–2016), Aiju Zariņu (1954), līdz ar to viņas iestudējumos ļoti nozīmīga bijusi vizuālo zīmju sistēma.
Auglīgs bija Māras Ķimeles darbības laiks Valmieras teātrī 20. gadsimta 70. un 80. gados, kad režisores iestudētās izrādes piederēja Latvijas skatuves mākslas avangardam. Valmieras teātrī režisori jau sagaidīja spēcīga aktieru trupa – Ināra Ieviņa, Roberts Zēbergs, Agris Māsēns, Skaidrīte Putniņa, Rihards Rudāks, Jānis Samauskis –, kas profesionāli attīstījusies kultūras kanonā iekļautajā režisora Oļģerta Krodera radītajā domubiedru teātra formātā. Arī pati Māra Ķimele Valmieras teātrī izaudzināja jaunu aktieru paaudzi – Daci Eversu, Aigaru Vilimu, Inesi Ramuti, Janusu Johansonu u. c.
Kā sievietes un vīrieša pasaules sadursmi Māra Ķimele 1975. gadā iestudēja Žana Anuija lugu „Mēdeja” ar Ināru Ieviņu titullomā un Robertu Zēbergu Jāsona lomā. Žans Anuijs pārrakstījis sengrieķu traģēdiju, lai pārbaudītu tās dzīvotspēju mūsdienu pasaulē. „Mēdejas” centrā ir stāsts par Kolhīdas ķēniņa meitu burvi Mēdeju, kas varonim Jāsonam palīdzējusi iegūt zelta aunādu, kopā ar viņu devusies svešumā uz Korintu un dzemdējusi viņam divus dēlus. Pēc gadiem Jāsons gatavojas precēt Korintas valdnieka Kreona meitu, un pieviltā Mēdeja nogalina pati savus un Jāsona bērnus. Izrādē nozīmīgi bija rituāla elementi, un tā notika Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā (1975), tādējādi kļūstot par Latvijas teātra vēsturē pirmo izrādi, kas iestudēta ārpus ierastajām teātra telpām.
Iestudējums „Kur dzeguze ligzdu vij” (Dela Vosermana dramatizējums pēc Kena Kīzija romāna motīviem, 1984) padomju okupācijas apstākļos izskanēja kā stāsts par brīvo cilvēku Makmērfiju Aigara Vilima atveidojumā, kuru iznīcina sistēma – psihiatriskā klīnika – un šo sistēmu personificējošā medmāsa Rečida (lomā dublējās Ināra Ieviņa un Ligita Dēvica). Māra Ķimele izrādi iestudēja vēl pirms Padomju Savienībā tika izrādīta Miloša Formana slavenā filma „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (1975) ar Džeku Nikolsonu Makmērfija lomā. Savukārt Raiņa lugas „Pūt, vējiņi!” interpretācijā (1985) Daces Eversas atveidotā Baiba iemiesoja garīgā spēka ideju, viņas ietekmē mainījās arī Aigara Vilima Ulda personība.
No 1989. gada Māra Ķimele sāka iestudēt izrādes dažādos Rīgas teātros. Īpaši nozīmīga ir viņas darbība Latvijas kultūras kanonā iekļautajā Jaunajā Rīgas teātrī. Bībeles Vecās Derības sižetā sakņotajā izrādē „Rutes grāmata” (1994) bija daudz rituāla elementu, visas lomas spēlēja aktrises sievietes, tika izmantotas lelles cilvēka augumā. Darbība vienlaikus tika dublēta abos spēles telpas galos, līdz ar to apkārt zālei sēdošie skatītāji vienu un to pašu sižetu vienlaikus varēja redzēt gan tuvplānā, gan no distances. Savukārt izrāde „Mani mīl Šekspīrs” (1996) balstījās aktieru improvizācijā – Viljama Šekspīra sonetus aktieri katru reizi runāja atšķirīgās kombinācijās, vienlaikus veicot fiziski sarežģītus vingrojumus.
Darbs Māras Ķimeles iestudējumos ietekmējis starptautiski atzītā Jaunā Rīgas teātra aktieru ansambļa profesionālo izaugsmi. Ivana Turgeņeva lugas „Mēnesis uz laukiem” iestudējums (2005) izskanēja kā dažādu mīlestības izpausmju pētījums tuvplānā — vienlaikus smieklīgs un skumjš. Izrādes varoņu psiholoģija bija izstrādāta līdz vissmalkākajām vibrācijām, aktieru ansamblī īpaši izcēlās Sandras Kļaviņas atveidotās Natālijas Petrovnas un viņas ilggadējā pielūdzēja Rakitina, kura lomā bija Andris Keišs, attiecību nianses. Izrādi ar panākumiem spēlēja desmit gadus. Ingas Ābeles lugas „Aspazija. Personīgi” iestudējums (2015) savukārt ļāva aktrisei Baibai Brokai demonstrēt savas profesionālās varēšanas pilnbriedu, gan fizioloģiski, gan psiholoģiski precīzi atveidojot dzejnieci Aspaziju no jaunības līdz pat nāves stundai, turklāt spējot sasniegt arī filozofisku vispārinājumu.
Būtisks Māras Ķimeles darbības virziens ir pedagoģija. Līdzās jau minētajiem Valmieras teātra aktieriem pie viņas aktiermeistarību dažādos laikos Latvijas Valsts konservatorijā un Latvijas Kultūras akadēmijā mācījušies Ģirts Ķesteris, Rēzija Kalniņa, Daiga Gaismiņa, Uldis Anže, Ivars Stonins, Inga Misāne, Iveta Pole, Jana Čivžele, Gundars Grasbergs, Arturs Krūzkops, Aigars Apinis, Edgars Samītis un citi Latvijas teātru aktieri. Viņas studentu vidū ir izcilais režisors Alvis Hermanis, kurš arī nospēlējis vairākas nozīmīgas lomas Māras Ķimeles iestudējumos – nenovīdīgo Jago Viljama Šekspīra traģēdijas „Otello” iestudējumā (teātris „Kabata”, 1990) un sulaini Žanu Augusta Strindberga psiholoģiski griezīgās lugas „Jūlijas jaunkundze” iestudējumā (Jaunais Rīgas teātris, 2004).
Maija Treile
