Par stulpiņu dēvē pavisam vienkāršu sēdekli, kura pamatā ir jau dabā atrasts piemēroti izliekts koka zars vai sakne, kas veido krēsla sēžamo virsmu un iespējams arī atzveltni. Šī vienkāršā sēdmēbele ir apliecinājums seno latviešu zemnieku spējai dabā saskatīt sev lietderīgo un, to minimāli papildinot, radīt mājas sadzīvei nepieciešamus priekšmetus.
Stulpiņa izgatavošanai mežā atrastais zars vai koka sakne tika pavisam minimāli apstrādāta un tajā iestiprinātas divas vai trīs koka kājas, atkarībā no dabas radītajiem zara izliekumiem. Parasti skuju koki bija piemērotākie izejmateriāli stulpiņu izgatavošanai. Lai arī principi, pielāgojot koka zarus un saknes sēdekļa izgatavošanai, bija līdzīgi, katrs stulpiņš bija unikāla mēbele vienā eksemplārā. Stulpiņš bija vairāk zemnieka radošuma un dabas materiālu pielāgošanas spēju nekā amatniecības prasmju apliecinājums.
Šādu sēdmēbeļu rašanās sākumu ir grūti noteikt. Taču stulpiņus izgatavoja arī tad, kad zemnieku mājās pamatā jau bija smalkākas un tehniski sarežģītākas sēdmēbeles, kurus izgatavoja zemnieks pats, kā arī iegādājās vai pasūtīja amatniekam. Tad parasti vairs netika speciāli meklēts piemērots izejmateriāls, bet, ja tāds tika nejauši atrasts, tad dabas izliektais koks tika izmantots jauna stulpiņa izgatavošanai. Parasti krēsli, tajā skaitā arī stulpiņi, saglabājās vairāku paaudžu lietošanā. Zināms, ka lielākoties stulpiņus izgatavoja un kā sēdmēbeles izmantoja Kurzemē. Tā nebija tipiska un visai saimei pieejama ikdienas mēbele. Stulpiņus uzskatīja par goda krēsliem, kas tika pasniegti sēdēšanai viesiem, izmantoti svētkos vai citos īpašos gadījumos, piemēram, līgavas mičošanai kāzās. Vidzemē pēc līdzīgiem principiem tika izgatavots tā saucamais velējamais sols. Zarains baļķis tika pāršķelts uz pusēm un tā zari kalpoja kā sola kājas. Nepieciešamības gadījumā kāda koka kāja tika speciāli izgatavota un iestiprināta pusbaļķī.
Mūsdienās vairāki autentiski stulpiņu paraugi atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā. Parasti grāmatās un publikācijās kā hrestomātisks stulpiņa piemērs tiek izmantotas Rucavas pusē atrastā sēdekļa fotogrāfijas. Šis stulpiņš, kas kādreiz ticis lietots kā līgavas krēsls mičošanas laikā, 2000. gada Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Kurzemes sētas ugunsgrēkā sadega.
Vēlāk stulpiņš izmantots arī kā viens no latviešu skaistuma un lietderīguma izpratnes iemiesojuma paraugiem. Ansis Cīrulis (1883–1942) 20. gadsimta 20. gados iecerētajā Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjera mēbeļu komplektā vienu no sēdekļiem radījis kā stilizāciju par stulpiņa tēmu. Mēbele formāli atgādina stulpiņa siluetu, taču tās izgatavošanai vairs nav izmantots dabā atrasts piemērota izliekuma zars vai sakne, bet gan 20. gadsimta sākuma mēbeļu izgatavošanas tehnikas un materiāli. Turklāt Anša Cīruļa stulpiņa variants ir krēsls ar mīksti polsterētu un ar audumu apvilktu sēdvirsmu. Tikai tā atzveltne ir izgatavota no masīvkoka.
Stulpiņa konstruktīvā vienkāršība, dabas doto materiālu racionālais un atjautīgais pielietojums, kā arī savdabīgais skaistums ir bijis vairākkārt Latvijas dizaineru iedvesmas avots, lai radītu mūsdienīgas, bet stulpiņa īpašību aprakstam radniecīgas mēbeles. Dažkārt atsauces uz stulpiņu izmantotas tieši un apzināti, citkārt tikai attāli atsaucoties uz tā raksturīgajām īpašībām. Stulpiņa ideja ir tikusi attēlota kā rūpnieciski, tā individuāli radītos produktos – 20. gadsimta 60. gadu sākumā finiera rūpnīca „Latvijas Bērzs” līdzībā ar stulpiņu sāka ražot galdiņa komplektu ar trijkāju ķeblīšiem, tādējādi rūpnieciskajam stulpiņa līdziniekam kļūstot par neiztrūkstošu padomju laika virtuvju interjera elementu.
Arī Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu pasniedzēji kā vienu no studiju darbiem studentiem dod uzdevumu radīt mūsdienīgu sēžamo, iedvesmojoties vai interpretējot etnogrāfiskos sēdekļus. Veiksmīgākais ir 2005. gadā toreiz studentes, bet tagad jau profesionālas mēbeļu dizaineres Elīnas Bušmanes (1984) radītais soliņš „Staklis”. Tā iedvesmas avots ir sens no priedes saknes darināts trīsstūra formas govju slaucamais ķeblītis, kurš atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Vidzemes sētā. 21. gadsimta soliņš „Staklis” izgatavots no trīs vienādām sēžamās virsmas detaļām un trīs koka kājām, kā arī ir sagatavots ekonomiski izdevīgai mēbeles masveida ražošanai. No diviem „Stakļu” detaļu komplektiem var izgatavot sešstūri, kuru pārsedzot var iegūt zemu galdiņu. No vairākiem „Stakļa” komplektiem iespējams izgatavot arī zemu telpu sadalošo barjeru.
Kristīne Budže
