Tāpat kā latviešu valoda, tā arī Latvijas ziemeļnieciskā daba ir viens no kodoliem, kas veido latvisko apziņu jeb latviskā arhetipu. Gleznotāja Vilhelma Purvīša ainavās „Ziema”, „Pavasara ūdeņi (Maestozo)” un „Pavasarī (Ziedonis)” tvertā daba ir tipiska Latvijas ainava dažādos gadalaikos un vienlaikus ir arī latviešu nacionālās ainavu glezniecības pamats.
Vilhelma Purvīša darbos tēlotas īpaši atlasītas, majestātiskas Latvijas dabas ainavas, kas raksturo četru gadalaiku ciklu ar tam raksturīgajām noskaņām: pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, sniega kupenas, strauji tekošus strautus, ziedošos kokus pavasarī un krāsainās lapotnes rudenī. Mākslinieka daiļradē īpašu lomu spēlēja sniegotās ainavas – viņu pat mēdza dēvēt par sniega filozofu. Katra niecīgākā ēniņa vai sniegā iemītā pēda gleznā nav nejaušība, bet pārdomāts akcents. To 1905. gadā izcēla arī angļu mākslas žurnāls „The Studio”, kur latviešu mākslinieks tika nosaukts par vienu no laikmetīgākajiem darboņiem, kas ne tikai jūt dabas poēziju, bet arī prot to atainot. Viņš, protams, nebija vienīgais sniega apcerētājs un, iespējams, iedvesmojies no tā laika meistariem, piemēram, norvēģu gleznotāja Frica Taulova (1847–1906).
Ap 1908. gadu eļļas tehnikā tapusī „Ziema” ir viens no izteiksmīgākajiem jūgendstila paraugiem latviešu glezniecībā. Tajā atveidota spirgta, saulaina ziemas diena: ņirbošie palu ūdeņi pakļauti jūgendstila liektajām formām, koku žuburu mežģīnes – tam tipiskajai stilizācijai, bet ēnas – noteiktai ornamentalitātei. Darbs ne vien savulaik rotājis Emīlijas Benjamiņas apartamentus, bet arī piedalījies izstādē „Eiropas mākslas šedevri”, kas 2007. gadā tapa par godu Eiropas Savienības piecdesmitgadei. Stāvot līdzās tādu ievērojamu meistaru kā Ticiāna, Dīrera, Rodēna un Šīles darbiem, Purvīša ainava prezentēja vienu no augstākajiem latviešu mākslas sasniegumiem.
Savukārt mākslinieka iemūžinātais mirklis ap 1910. gadu, kad daba mostas no ziemas, piekalnē rēni kūst sniega kupenas un tālumā iezīmējas bērzu audzes masīvs, gleznā „Pavasara ūdeņi (Maestozo)” ir viens no reproducētākajiem un pazīstamākajiem Purvīša darbiem. Un nav brīnums – tajā šķietami vienkāršajai un dažkārt pat nievātajai Latvijas palu ainavai piešķirts neatvairāms majestātiskums. „Pavasara ūdeņi (Maestozo)” iezīmē jaunu pagriezienu mākslinieka daiļradē – tas raksturo viņa interesi par neoromantismu un tradicionālo vācu glezniecību ar tai raksturīgo stingro pieturēšanos pie kompozīcijas pamatlikumiem un regularitātes.
Glezna „Pavasarī (Ziedonis)” ir gleznota 1933.–1934. gadā un tajā gandrīz klātesoši var sajust pavasara atdzimstošo dabu – simtiem sīku punktveidīgu otas triepienu veido atsevišķus ziedus un rada spēcīgu sajūtu par plaukstošajiem kokiem dabā. Šī glezna liekas, ka apdzejo un apdzied dabas skaistumu un izstaro no sevis paša Purvīša prieku un apbrīnu par to.
1872. gadā zemnieka-namdara ģimenē dzimušais Vilhelms Kārlis Purvītis uzaudzis ļoti gleznainā apvidū – Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) pagastā. Iespējams, tieši šeit meklējama viņa neizsmeļamā interese par dabas krāšņumu dažādos gadalaikos. No 1890. līdz 1897. gadam Purvītis mācījās Pēterburgas Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā, kuru absolvēja ar izcilību. Jaunais gleznotājs bija augsti godāts Pēterburgas mākslas sabiedrībā – ar viņu mākslas jautājumos konsultējās Pēterburgas Mākslas akadēmijā un pat Krievijas cara galmā, taču 1899. gadā Purvītis atgriezās Rīgā. Viņš turpināja aktīvi gleznot un lika pamatus ne tikai latviskās ainavas kanonam glezniecībā, bet arī Latvijas glezniecības skolai un Latvijas glezniecības starptautiskajai atpazīstamībai. Viņa gleznotās Latvijas ainavas tika augsti novērtētas Parīzes, Pēterburgas, Parīzes, Lionas un Minhenes izstādēs. Līdz ar Latvijas Republikas nodibināšanu viņš kļuva par jaundibinātās Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru (1919–1934) un Rīgas Mākslas muzeja direktoru (1919–1944). Turklāt akadēmijā Purvītis vadīja Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventus Latvijas mākslas vēsturē pieskaita pie Purvīša skolas. Daiļrades perioda beigu cēlienā mākslinieks turpināja eksperimentēt un pievērsās pilsētas tēmai. Vilhelma Purvīša mūžs noslēdzās 1945. gadā bēgļu gaitās Vācijā.
20. gadsimtā ainavas žanrs mainījās un meklēja jaunu formu, taču žanrs pats par sevi nezaudēja savu aktualitāti – tāpat arī Purvīša glezniecība. Ainavu tradīcijas turpinātāji (Kārlis Melbārdis, Ārijs Skride, Eduards Kalniņš, Oto Pladers, Konrāds Ubāns u. c.) katrs savā veidā ir Purvīša skolnieki un, kā uzsver mākslas kritiķe Diāna Barčevska – „diez vai bez šī iedvesmas avota būtu īstenojusies ainava Latvijas mākslā”.
Godinot mākslinieka simtgadi, 1972. gadā Smiltenes novada Brutuļos, kur mākslinieks, strādādams tēva dzirnavās, pavadīja vienu gadu (1888–1889), uzstādīts piemiņas akmens. Bet Purvīša dzimtajās mājās Taurupes pagasta „Vecjaužos”, kur viņš pavadīja savus pirmos sešpadsmit gadus, kopš 1998. gada darbojas muzeju speciāliste Margrieta Lestradena, veidojot tur starptautisku mākslas centru.
Godinot mākslinieka Vilhelma Purvīša veikumu Latvijas mākslā, 2008. gadā tika dibināta Purvīša balva, kas tiek pasniegta reizi divos gados. To piešķir darbam, kas atspoguļo laikmeta norises un kurā jūtama saikne starp mūsdienu dzīvi un garīgiem ideāliem vai absolūtām vērtībām.
2012. gadā mākslinieka 140. gadadienā Mūkusalas Mākslas salonā tika atklāta izstāde „Purvītis un citi Latvijas ainavisti”. Izstādes kuratori, pretstatot Latviešu ainavas klasiķa darbus ar viņa pēcnācēju darbiem, analizēja, cik dziļi nācijas apziņā ir iesakņojies un nostiprinājies Vilhelmam Purvītim raksturīgais ainavas motīvs un vai tas ir aktuāls arī mūsdienās. Atsauksmi uz Purvīša ainavas manieri apmeklētāji varēja meklēt Oto Pladera (1897–1970), Konrāda Ubāna (1893–1981), Līgas Purmales (1948), Alekseja Naumova (1955), Andra Eglīša (1981) u. c. darbos.
Latvijas kultūras kanonā iekļautās Purvīša ainavas atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā. Citas Purvīša ainavas ir atrodamas daudzās privātkolekcijās un Latvijas muzejos.
Agita Salmiņa