Suitu kultūrtelpa ir pārmantotu dzīvu un suitu kopienas identitātei nozīmīgu kultūras tradīciju kopums, kas apvieno Alsungu, Basus, Gudeniekus un Jūrkalni – Kurzemes apkaimi pie Baltijas jūras, kas savā atšķirīgā veidā ataino kultūras tradīciju savdabību un dažādību Latvijā. Suitu kultūrtelpa ir spilgti pamanāma ar košām krāsām pilniem tautastērpiem un tai raksturīgo daudzbalsīgās dziedāšanas veidu – burdonu (melodiju pavada dziedājums ar nemainīgu skaņas augstumu) –, kas it īpaši tiek izmantots apdziedāšanas dziesmās. Suitiem piemīt savs latviešu valodas dialekts, kas lietots gan tautasdziesmās, gan sarunvalodā ikdienā. Kā vēsturiski, tā arī patlaban suitu kultūras tradīciju saglabāšanā būtiska nozīme ir reliģijai, pašiem suitiem sevi dēvējot par katoļu salu luterticīgajā Kurzemē.
Suitu burdona dziedājums ir Latvijā atpazīts pēc „ē” (vai „ō”) velkošās pavadošās balss un suitu sievu apdziedāšanas dziesmām, kas asprātīgi veidotas par itin dažādām dzīves situācijām. Suitu burdons ir izmantots arī maija dziedājumos pie krusta, kas raksturīgi arī citiem katoļticības apvidiem Latvijā. Savukārt pilnīgi jaunā veidolā burdons suitu kultūrtelpā ir ienācis katoļu liturģijā, proti, šo tradicionālo dziedāšanas veidu izmantojot salikumā ar reliģiskiem tekstiem latīņu valodā. Šādus dziedājumus suiti izpilda arī citviet Latvijā, tai skaitā jau vairākkārt uzstājoties Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā.
Tradicionālās dziedāšanas pārmantošana galvenokārt norit suitu kolektīvos: „Suitu sievas” (1955), „Maģie suiti” (1959, Jūrkalnes suiti iesaukti par mazajiem jeb maģajiem suitiem, jūras ļaudīm), „Gudenieku suiti” (1965), tāpat arī 21. gadsimtā dibinātajos ansambļos „Krētainie suiti” (par krēpainajiem jeb krētainajiem suitiem Basu suiti kādreiz iesaukti savu vareno zirgu dēļ, tiem krēpes esot bijušas līdz zemei) un „Basu suiti”. Līdzās suitu sievām dziedāšanai pievērsušies arī vīri, dibinot folkloras kopu „Suitu vīri” (2013). Tāpat arī suitu kultūrtelpā tiek atjaunota tradicionālā kokles un dūdu spēle. Folkloras kopa „Suitu dūdenieki” (2014) patlaban ir viens no skaitliski lielākajiem dūdu spēles ansambļiem Latvijā. Lai veicinātu suitu dziedāšanas prasmju un repertuāra pārmantošanu, ir izdots, piemēram, dziesmu ierakstu albums „Suitu kāzas. Precību un kāzu dziesmas” (2016).
Suitu lepnums, pašapziņa un vēlme būt pamanītiem īpaši atainojas suitu sievu tautastērpā. Tam raksturīgs spilgtu krāsu – oranža, rozā, sarkana, dzeltena – salikums kā villainēs un brunčos, tā arī jakās un lakatos. Suitu kultūrtelpā ir dzīvas tautastērpu darināšanas dažādās prasmes, piemēram, aužot villaines, kas dēvētas par „trako drānu” (spilgto krāsu dēļ) vai par „govkuņģiem” (raksta reljefa dēļ), vai arī adot spilgti rakstainās zeķes un cimdus, kā arī krekliem darinot greznas krādziņas. Suitu tērpu papildina arī rakstaini, tai skaitā pērļoti dūrgali, saukti par maučiem. Savukārt sievu tērpa centrā ir sakta, par dižo saktu dēvējot tā saukto trīsrindeni, kam raksturīgi trīs apļu rindās kārtoti izkalti rotājumi. Savu tautastērpu izpētē liels ieguldījums ir pašu suitu veikumam, kas īpaši spilgti vērojams, piemēram, izdevumā „Suit’ drān’s. Suitu novada mantojums” (2014).
Suitu kultūrtelpas savdabība ir saglabāta un pārmantota, pateicoties spēcīgām un kopienā cienītām, kā arī plašāk Latvijā novērtētām personībām. Ilgstošu ieguldījumu suitu kultūras vērtību saglabāšanā sniegusi etnogrāfiskā ansambļa „Gudenieku suiti” dibinātāja un vadītāja Lidija Jansone (1940), „Suitu sievu” un citu ansambļu vadītāja Ilga Leimane (1943), „Suitu sievu” ilggadēja dziedātāja Marija Steimane jeb Ručs (1932), kurai veltīta Ināras Kolmanes veidotā dokumentālā filma „Ručs un Norie”), kā arī biedrības „Suitu novads” dibinātājs Grigorijs Rozentāls (1967), pēc kura iniciatīvas izstrādātā nominācija „Suitu kultūrtelpa” 2009. gadā tika iekļauta UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma, kam jānodrošina neatliekama saglabāšana, sarakstā. Viņu devums ir novērtēts, piešķirot augstāko Latvijas valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni, un tas piešķirts arī ilggadējai „Suitu sievu” dziedātājai Antonijai Trumsiņai (1936). Patlaban atbalsts suitu tradīciju saglabāšanai tiek gūts arī pateicoties biedrības „Etniskās kultūras centrs „Suiti”” vadītājai Dacei Martinovai (1975), kā arī projektu vadītājai Mārai Rozentālei (1982), kuru abu darbība ir veicinājusi tādas tradīciju pārmantošanas norises kā, piemēram, tradīciju vasaras nometnes bērniem no suitu kopienas un setu kopienas Igaunijā.
Savukārt folkloras kopas „Suitu dūdenieki” vadītājs Juris Lipsnis (1958) 2016. gadā ir uzrakstījis Suitu lūgšanu, kas kļuvusi par daļu no liturģijas suitu katoļu baznīcās. Kā tajā lasāms, „Kungs, neļauj aizaugt takām, pa kurām staigājuši mūsu senči, sētām un druvām, ko tie iekopuši, neļauj pazust mūsu prasmēm, valodai un dziesmām”. Suitu kultūrvides kopšanā savu devumu pastāvīgi sniedz katoļu baznīca, un īpaši minams ir priestera Andra Vasiļevska (1977) ieguldījums, kalpojot par prāvestu Alsungas Sv. Miķeļa, Gudenieku Sv. Jāņa Romas katoļu draudzēs (2007–2015) un vēlāk arī Jūrkalnes Sv. Jāzepa Romas katoļu draudzē (2011–2015). Pateicoties viņa mudinājumam, aizsākts burdona dziedājums suitu baznīcās, atjaunotas suitu aušanas tradīcijas, veicināta suitu tautastērpa valkāšana, izveidota liturģisko tekstīliju kolekcija, un vairāki Romas katoļu baznīcas 18. un 19. gadsimta ornāti (virsapģērbi) ar piederumiem kā valsts nozīmes mākslas pieminekļi iekļauti valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Tāpat arī savu unikālu ieguldījumu snieguši un turpina sniegt citi suitu puses cilvēki.
Suitu kultūrtelpas saglabāšanai nozīmīgi ir visi tie apstākļi, kas ietekmē iedzīvotāju izvēli palikt dzīvot Alsungā, Basos, Gudeniekos un Jūrkalnē. Novadu reforma, reģionālā ekonomiskā attīstība, valsts izglītības politikas īstenošana un daudzas citas norises tiešā veidā nosaka suitu kultūrtelpas pastāvēšanas perspektīvu. Tradīciju pārmantošana no vecākās jaunākajai paaudzei ir viens no suitu kultūrtelpas saglabāšanas izaicinājumiem. Tādēļ, līdzās tradīciju kopšanai ģimenēs, nozīmīga ir suitu dialekta un novada mācības apguve vietējās izglītības iestādēs, un tādam mērķim 2014. gadā izdotas publikācijas „Suitu Miķelīša mazā ābece” un „Darba lapas suitu Miķelīša draugiem”, kā arī „Suitu novada mācība”. Muzicēšanas prasmju pārmantošanu īpaši veicina Alsungas vidusskolas folkloras kopa „Suitiņi” Guntas Matēvičas (1955) vadībā, savukārt vasarās bērni apgūst dažādas prasmes „Suitu tradīciju skoliņā”.
Viens no plašāk pamanītajiem suitu tradīciju saglabāšanas veidiem ir svētki, kas atjauno tradīcijas. Piemēram, 2015. gadā Alsungā rīkoti pirmie Suitu deju svētki un izveidota izstāde „Suiti. Deja. Vēstures mirkļi”. Vieni no ikgadējiem svētkiem ir rudenī par godu Alsungas katoļu baznīcas aizbildnim rīkotie Svētā Miķeļa svētki, kas pulcina kuplu skaitu dalībnieku. Savukārt 2017. gada vasarā aizritējis jau piektais Starptautiskais burdona festivāls. Svētki piesaista plašāku sabiedrības uzmanību kā Latvijā, tā starptautiski, un, kā teicis suitu pārstāvis Grigorijs Rozentāls, „Suitiem tāpat kā māksliniekiem, galvenais, ka par viņiem runā, pārējais ir sīkums”.
Anita Vaivade