Tautastērps ir mūsu kultūras identitātes vizuāla izpausme un viens no mūsu nacionālajiem simboliem. Latvijas kultūrvidē saistībā ar jēdzienu „tautas tērps” var runāt par divām, vizuāli ļoti līdzīgām, bet jēdzieniski atšķirīgām parādībām: tradicionālo tautastērpu un vienkārši tautastērpu bez konkretizējuma „tradicionālais”. Pēdējo var saukt arī par nacionālo jeb tautisko tērpu. Tradicionālais tautastērps ir zemnieku, zvejnieku, amatnieku u. c. vienkāršo lauku ļaužu goda tērps, kādu viņi to valkāja galvenokārt 19. gadsimtā, apmēram līdz 1870. gadiem. Mūsdienās lietotais tautastērps ir tā atjaunots variants, kas savu aktualitāti ieguva saistībā ar Dziesmu svētku tradīcijas attīstību nācijas veidošanās laikā 19. gadsimta nogalē.
Tradicionālais tautastērps nav tikai noteikta veida svētku drānas. Tas sevī ietver gadsimtu gaitā uzkrāto un nemitīgi papildināto tautas skaistuma izjūtu, ornamenta izveides un krāsu salikumu māku, amatniecības prasmes. Tajā uzkrātas daudzu gadsimtu gaitā veidojušās apģērba darināšanas, rotāšanas un valkāšanas tradīcijas. Tā izzināšana un iepazīšana ļauj saglabāt un nodrošināt pārmantojamību šīm prasmēm un tradīcijām, veidojot tērpu, ar kuru mūsdienās var izteikt savu kultūras identitāti.
Latviešu tautastērps savā vizuālajā veidā ir daudzveidīgs. Tas iedalāms daudzos lokālajos tērpa variantos, kurus apvieno atbilstoši pieciem Latvijas kultūrvēsturiskajiem apgabaliem jeb etnogrāfiskajiem novadiem: Vidzemes, Latgales, Augšzemes, Zemgales un Kurzemes novadu tērpi.
Tautas apģērbs laika gaitā mainījās, paturot kaut ko no senā un papildinoties ar jaunām iezīmēm. Katrā vēsturiskajā laika periodā dažādu apvidu iedzīvotāju apģērbā ir bijis arī visai daudz kopīgā. Latviešu apdzīvoto apvidu tērpu daudzveidība vairāk sāka izpausties ilgajos dzimtbūšanas gadsimtos, kad zemniekiem bija liegta brīva pārvietošanās. Savu iespaidu uz latviešu tradicionālo tērpu atstāja arī 19. gadsimts, it sevišķi tā 60. gadi, kad notika straujas izmaiņas saimnieciskajā dzīvē un informācijas apritē. Šajā laikā sāka lietot jaunās, ķīmiski sintezētās tekstilkrāsas, kas vieglāk ļāva iegūt spilgtākus krāsu toņus par līdz tam pieejamajiem. Apģērba komplektācijā un piegriezumā aizvien vairāk izpaudās laikmetīgās modes iezīmes. Apģērba un citu tekstiliju darināšanā līdztekus vietējiem izejmateriāliem sāka lietot arī ievestos materiālus, piemēram, kokvilnu.
Tradicionālā tautastērpa pamats ir krekls, kas vienlaikus bija gan miesas apģērbs (veļa), gan virsējais apģērbs. Sieviešu krekli parasti bija gari – līdz puslielam, reizē pildot gan krekla, gan, mūsdienu izpratnē, apakšsvārku funkciju. Tautastērpā ir dažāda veida virsējā apģērba gabali: brunči, jaka, ņieburs, villaine – sievietēm – un bikses, īsie, pusgarie vai garie svārki, veste – vīriešiem. Pilns tradicionālā tautastērpa komplekts nav iedomājams bez galvassegas – vainaga meitenēm no pusaudzes gadiem līdz precībām un aubes jeb mices vai galvas auta precētām sievietēm; vīriešu galvassegas – cepures – valkāšana nav tik stingri noteikta. Piemērots kāju āvums ir adītas vilnas vai diegu zeķes un melnas kurpes uz zema papēža, dažviet arī pastalas; vīriešiem arī zābaki. Krekla aizdarei lietoja vienu vai vairākas mazās saktiņas, villainei – lielās saktas. Austās jostas izmantoja tērpa saturēšanai un arī tā rotājumam.
Tautastērpa darināšana ir komplekss dažādu tradicionālo prasmju apvienojums. Muzeju kolekcijās saglabātais latviešu tradicionālais tautastērps atspoguļo seno rokdarbu prasmju un rotājuma principu lielu daudzveidību. Mūsdienās to izmanto kā bagātīgu tradicionālo prasmju izziņas avotu, kura apguve ļauj nodrošināt seno zināšanu pārmantojamību.
Tradicionālajā apģērbā līdztekus goda tērpam bija arī darba drēbes. Tāpat kā mūsdienu apģērbs, arī tā laika tērps tika piemērots gadalaikam un klimatiskajiem apstākļiem. Gan svētku, gan ikdienas un darba drēbes ziemā tika papildinātas ar atbilstošām virsdrēbēm. Mūsdienās tas vairāk ir aktuāls folkloras kopu ietērpā, jo to darbība saistīta kā ar iekštelpām, tā ar āra apstākļiem.
Par latviskās kultūras simbolu tradicionālais tautastērps vai, precīzāk, attiecīgā laika zināšanām un uzskatiem atbilstošs jaunveidots tautastērpa variants kļuva 1880. gados, saistībā ar Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem. Turpmākajos gadu desmitos dažādi mainījās un attīstījās priekšstati par īpašu svētku tērpu kā latviskuma izteicēju, tomēr tas palika nesaraujami saistīts ar Dziesmu svētku tradīciju. Sākotnēji, no 1888. līdz 1931. gadam kā latviskuma vizuālu izpausmi īpašā svētku tērpā Dziesmu svētku komitejas Apģērbu komisija ieteica vilkt modernizētu latvisko apģērbu, kurā radoši tika apvienots tradicionālais ar sava laika modernā tērpa iezīmēm. Sākot no 1931. gada līdz mūsdienām par oficiālo latviskā tērpa vizuālo veidolu tika atzīti muzeju kolekcijās esošo tradicionālā tautastērpa pēc iespējas precīzāki atdarinājumi.
Līdztekus tautastērpam mūsdienās par latviskuma vizuālu izteicēju izmanto arī vēlajā dzelzs laikmetā (9.-12. gadsimts) un citos laika periodos vietējo sentautu (latgaļu, lībiešu, kuršu, sēļu, zemgaļu) valkātā apģērba rekonstrukciju atdarinājumus. Tā kā izziņas avots par šī apģērba izskatu ir arheoloģiskajos izrakumos iegūtie pētnieciskie materiāli, to mēdz saukt par „arheoloģisko tērpu”.
Iekļaujot Baltijas Dziesmu un deju svētkus UNESCO cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā, kā viena no būtiskām šo svētku norisēm Latvijā atzīts arī svētku dalībnieku gājiens tautastērpos. Lai veicinātu tautastērpa darināšanas un valkāšanas tradīcijas kvalitatīvu saglabāšanu un pārmantojamību, kopš 1998. gada Dziesmu un deju svētku laikā notiek tautastērpu skates. Mūsdienās latviešu tautastērps ir ne tikai kultūras mantojuma daļa, tas vizuāli akcentē mūsu kultūrtelpu.
Pēdējos gados latviešu sabiedrībā ir pieaugusi interese par tautastērpu vairāku apstākļu ietekmē. Vispirms, tā ir daļa no Eiropā kopumā pieaugošās nacionālo vērtību aktualizācijas, kas ir pretreakcija uz vispārējo globalizāciju un militāro konfliktu izraisītās migrācijas radīto spriedzi. Otrkārt, tautastērpa izzināšanai un darināšanai daudzi pievēršas saistībā ar dažādām, Latvijas simtgadi akcentējošām aktivitātēm.
Anete Karlsone