Mākslinieka Anša Cīruļa radītais Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjers ir sabiedriski un mākslinieciski nozīmīgākais stilistiski vienotais interjera ansamblis, ar kuru jaunā Latvijas valsts pirmās neatkarības laikā pieteica savu identitāti. Zāles iekārtojums, kas atbilst tolaik Eiropā aktuālajai nacionālo motīvu stilizācijai saskaņā ar Art Deco modi, ir ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā agrīns šī stilistiskā virziena spilgts paraugs. Zāles interjeram īpašu vērtību piešķir arī fakts, ka tas ir saglabājies un tiek izmantots arī mūsdienās.
Rīgas pils (14.–20. gadsimts) jau Latvijas pirmās neatkarības laikā tika izvēlēta par jaunās valsts reprezentatīvās varas oficiālo mājvietu. Pirms tam Krievijas impērijai piederošās pils telpas tika pielāgotas jaunajām vajadzībam – prezidenta darba un dzīves vietai, kā arī valsts reprezentācijai. Pēc Latvijas Republikas prezidenta Jāņa Čakstes (1859–1927) pasūtījuma kādreizējā pils lielā viesistaba pārtapa par Sūtņu akreditācijas zāli, kurai līdzās kādreizējā pils mazajā viesistabā bija iekārtots prezidenta darba kabinets. Zāles interjera iekārtojuma uzdevums bija ārzemju sūtņus iepazīstināt ar latvisko kultūru.
Prezidents Jānis Čakste 1923. gadā izsludināja Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjera konkursu. Tā žūrijā bija visos laikos respektētie mākslinieki Vilhelms Purvītis (1872–1945) un Rihards Zariņš (1869–1939), arhitekti Pauls Kundziņš (1888–1983) un Eižens Laube (1880–1967), tēlnieks Teodors Zaļkalns (1876–1972), gleznotājs Ernests Brastiņš (1892–1942) un etnogrāfs Matīss Siliņš (1861–1942). Konkursā uzvarēja Anša Cīruļa radītais interjera priekšlikums ar nosaukumu „Atdzimšana”, kas 1929. gadā arī tika realizēts. Cīruļa priekšlikuma risinājumi bija gan laikmetīgi un atbilstoši aktuālās modes tendencēm, gan arī saglabāja nacionālo piederību. 20. gadsimta 20. gados pasaulē paralēli funkcionālajam un lakoniskajam modernismam pastāvēja arī tendence lūkoties tautas pagātnē un tautisko savienot ar Art Deco stila formu valodu. Šo stilistisko virzienu dēvē arī par nacionālo dekoratīvismu. Anša Cīruļa stilistiskajai izteiksmei līdzīgi piemēri redzami, piemēram, Polijā, Čehijā, Ungārijā un arī Francijā. Cīrulis šo stilistisko virzienu uztvēra jau tā agrīnajā posmā un izkopa arī savos vēlākajos darbos.
Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjers bija Anša Cīruļa pirmais lielais interjera ansamblis. Viņš izstrādāja dizainu visai telpai: griestu un sienu gleznojumiem, lampām, mēbelēm un interjera tekstila izstrādājumiem – aizkariem, paklājam un mēbeļu pārvalkiem. Ansis Cīrulis piedalījās arī dizaina realizācijā, veicot daļu griestu un sienu gleznojumu. Mēbelēm ir zemnieciski smagnējas formas, taču tās rotāja smalki rotājumi, kuri bija izpildīti gan kokgriezumu, gan intarsijas tehnikā. Ornamenti atgādina latviešu etnogrāfiskos rakstus, kurus Ansis Cīrulis labi pārzināja, taču savos dizainos viņš etnogrāfiskos rakstus brīvi stilizēja – palielināja, detalizēja, vienkāršoja, un radīja oriģinālas kompozīcijas, kuru stilistikā manāma Art Deco ietekme. Sūtņu akreditācijas mēbeļu komplektā ietilpst arī Cīruļa variācija par etnogrāfisko sēdekli stulpiņu.
Anša Cīruļa izglītība bija daudzpusīga, taču fragmentāra. Liela loma bija pašmācībai, pašizglītībai ārzemju ceļojumos un arī latviešu etnogrāfisko rakstu patstāvīgajām studijām. Cīrulis bija ļoti daudzpusīgs un ražīgs mākslinieks, kurš veiksmīgi uztaustīja sava laika garu, politisko un arī pilsonisko pieprasījumu pēc jaunas reizē latviskas un laikmetīgas izteiksmes interjerā. 20. gadsimta sākumā populāri bija Cīruļa keramikas darbnīcas izstrādājumi nacionālā romantisma stilistikā. Ansis Cīrulis izstrādāja metus strēlnieku bataljonu atšķirības zīmēm, kā arī bija autors Latvijas Republikas pirmajai pastmarkai ar grafisko saulīti un trim vārpām un radīja nacionālo heraldiku – Latvijas pilsētu ģerboņus. Pēc Kārļa Ulmaņa (1877–1942) apvērsuma 1934. gadā Ansis Cīrulis kļuva par Ulmaņa režīma latviskās izteiksmes oficiālo vēstnesi. Anša Cīruļa izstrādātie mēbeļu dizaini un interjera iekārtojuma priekšlikumi tika popularizēti medijos un atdarināti. Turīgās pilsoniskās aprindas un iestādes pasūtīja Cīrulim mēbeļu komplektus.
Padomju okupācijas laikā no zāles pamazām pazuda daļa mēbeļu un tekstila izstrādājumi, uz sienām tika aizkrāsotas latviskās saules, bet griestos ugunskrusti tika aizgleznoti ar rūtiņu rakstu. 1989.–1990. gadā sienu gleznojumi tika restaurēti, kad Rīgas pils tika pielāgota Latvijas Republikas prezidenta darba telpu vajadzībām. Pēc LR neatkarības atjaunošanas Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zālē notikušas vairākas nozīmīgas starptautiskas tikšanās. 2013. gadā Sūtņu akreditācijas zāle cieta Rīgas pils ugunsgrēkā, kas izcēlās atjaunošanas darbu laikā.
2016. gadā līdz ar visas Rīgas pils priekšpils un austrumu piebūves rekonstrukciju un restaurāciju tika atjaunots arī Sūtņu akreditācijas zāles interjers. Arhitekta Artūra Lapiņa (1971) vadībā ir ne tikai restaurēti sienu un griestu gleznojumi, bet atjaunots arī zāles mēbeļu komplekts (restaurētas saglabājušās mēbeles un izgatavotas no jauna no sākotnējā komplekta trūkstošās mēbeles), aizkari, paklājs un citi tekstila izstrādājumi. Regulāri dažādu pasākumu ietvaros, piemēram, ikgadējās Muzeju nakts laikā, Rīgas pils un līdz ar to arī Sūtņu akreditācijas zāle tiek atvērta apmeklētājiem.
Kristīne Budže