Valodnieka Kārļa Mīlenbaha (1853–1916) sastādītā „Latviešu valodas vārdnīca”

„Latviešu valodas vārdnīcu” 19. gadsimta 90. gados sāka veidot valodnieks Kārlis Mīlenbahs, tolaik skolotājs Talsos. Tērbatas universitātē viņš ieguva klasiskā filologa izglītību, visu mūžu strādāja par skolotāju Talsos, Jelgavā un vēlāk Rīgā, bet par savu dzīves pamatuzdevumu atzina latviešu valodas izpēti un kopšanu. Sākotnēji viņš veidoja papildinājumus vācbaltu mācītāja Kārļa Kristiana Ulmaņa (1793–1871) 1872. gadā izdotajai „Latviešu-vācu vārdnīcai”, bet jau drīz apzinājās, ka latviešu valodas bagātības ietilpināmas daudz apjomīgākā darbā. Turklāt vārda tulkojums citā valodā vien nespēj atklāt visas tā nianses. Tāpēc Kārlis Mīlenbahs nolēma izstrādāt unikālu vārdu apkopojumu, kam ir gan tulkojošas, gan skaidrojošas vārdnīcas iezīmes.

Par Kārļa Mīlenbaha darbu plašāka sabiedrība uzzināja tikai ap 1904. gadu, kad viņš jau bija publicējis vairāk nekā 80 zinātnisku un populārzinātnisku darbu valodniecībā, literatūrzinātnē un folkloristikā. Par iedvesmas un vārdnīcas uzbūves avotu noderējuši gan cittautu leksikogrāfiskie darbi, gan vācbaltiešu sastādītās vārdnīcas. Tomēr Mīlenbaha vārdnīca nelīdzinās nevienai citai. Valodniecisko interešu plašums ļāva Kārlim Mīlenbaham veidot neparastu, daudzpusīgu vārdnīcu, kurā apvienotos valodnieka, filozofa un dzejnieka skatījums uz vārdu. 1910. gadā Kārlis Mīlenbahs rakstīja: „Vārdnīcas sarakstītājs jeb leksikogrāfs savā ziņā ir biogrāfs. Leksikogrāfa varoņi ir vārdi, gan dzīvi, gan izmiruši, gan tikko piedzimuši. Katram vārdam ir sava sabiedrība, savs liktens. Leksikogrāfam jārāda, kādā sabiedrībā zināmi vārdi ir sastopami, kāds liktens ikvienam vārdam viņa attīstībā”.

„Latviešu valodas vārdnīcu” veido seši sējumi, kuros 5 480 lappusēs ietverti vairāk nekā 125 tūkstoši šķirkļu. Latviešu valodas vārdam sniegts tulkojums vācu valodā, ziņas par vārda etimoloģiju, avota norāde. Vārda nozīmi un tā lietojuma kontekstu ilustrē piemēri – folkloras materiāli, izlokšņu pieraksti, izraksti no seniem un jaunākiem tekstiem un daiļliteratūras; plaši izmantoti frazeoloģismi, sakāmvārdi, parunas. Vārdnīcā apzināti nav ievietoti internacionālismi un jaunāki aizguvumi, kā arī jaundarināti vārdi, kas valodā vēl nav nostiprinājušies.

1904. gadā Rīgas Latviešu biedrībā tika nodibināta Zinību komisijas Valodniecības nodaļa, kuras sēdēs kopīgi apspriesti retāk dzirdēti vārdi. 1911. gadā Kārlis Mīlenbahs norādīja, ka „drošību, kas vārdnīcai tik nepieciešama, varēsim tikai tad iegūt, ja radīsies malu malās vārdu paskaidrotāji, kas uzrakstīs un piesūtīs mazpazīstamus, vārdnīcās nesastopamus vārdus. ” Atsaucoties uz Kārļa Mīlenbaha aicinājumu cilvēki no visiem Latvijas novadiem sāka iesūtīt vārdu krājumus. Valodnieks bija paredzējis arī īpašu vārdnīcas aprobācijas sistēmu – korektūras stacijas kādās 40 Latvijas vietās. Bet 1916. gadā bēgļu gaitās Kārlis Mīlenbahs mira, vārdnīcu nepabeidzis.

Tomēr vārdnīca mums ir, un tās titullapā lasāms arī Jāņa Endzelīna (1873–1961) vārds. Latviešu valodnieks Alvils Augstkalns (1907–1940) kodolīgi norādījis: „Daži ir prātojuši, ka saukt šo vārdnīcu – vai par Mīlenbaha, vai par Endzelīna. Veltīgas pūles. Nezinātāju priekšā gan neklāsies noklusēt ne vienu, ne otru, bet zinātāju priekšā nebūs goda pilnāka nosaukuma kā vienkārši – Latviešu valodas vārdnīca. ”

1921. gadā Izglītības ministrija noslēdza līgumu ar Kārļa Mīlenbaha mantiniekiem par vārdnīcas materiālu, piemēram, 66 burtnīcas ar šķirkļiem līdz burtam P un skapi ar 10 atvilktnēm vārdiem līdz Z burtam, nodošanu tās rīcībā; un Izglītības ministrijas uzdevumu pabeigt vārdnīcu saņēma Jānis Endzelīns. Ar vārdnīcu Jānis Endzelīns bija saistīts ilgus gadus. Lai apzinātu latviešu valodas izlokšņu īpatnības, gadsimtu mijā vairākas vasaras Kārlis Mīlenbahs kopā ar Jāni Endzelīnu apceļoja Latvijas novadus, apspriežot arī vārdnīcas struktūru un vārdu atlases principus. Lai vārdnīca būtu pēc iespējas pilnīgāka un precīzāka, arī Jānis Endzelīns tās veidošanā aicināja piedalīties visus, kam rūp latviešu valoda. Tika iesūtīti aizvien jauni vārdi, un Jānis Endzelīns kopā ar Edīti Hauzenbergu-Šturmu (1901–1983) sagatavoja vēl divus papildinājumu sējumus, 1946. gadā noslēdzot vairāk nekā 60 gadus ilgo darbu.

Mūsdienu lasītājs „Latviešu valodas vārdnīcā” atradīs gan labi pazīstamas leksiskas vienības, gan arī pilnībā aizmirstus vai mazāk zināmus vārdus. Ne velti Mīlenbaha vārdnīca ir neizsmeļams iedvesmas avots gan literātiem un tulkotājiem, gan jaunu jēdzienu apzīmējumu veidotājiem, īpaši terminologiem. „Latviešu valodas vārdnīca” ir nostiprinājusi latviešu valodas vērtību arī salīdzinošos valodu pētījumos – indoeiropiešu valodu speciālisti latviešu valodas datus joprojām gūst galvenokārt no šī darba.

„Latviešu valodas vārdnīcas” faksimils izdots Čikāgā 1953. –1956. gadā, elektroniski pieejams vietnē tezaurs.lv. Protams, „Latviešu valodas vārdnīca” neietver visu latviešu valodas leksiku, un pat kopā ar „Latviešu literārās valodas vārdnīcu” (1.–8. sēj., 1972–1996), daudzajām izlokšņu, terminoloģijas, skaidrojošajām vārdnīcām tā atspoguļo tikai nelielu daļu valodas bagātību, tāpēc vārdu apkopošanu turpina Latvijas leksikogrāfi, īstenojot Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna vīziju par pilnīgu latviešu valodas vārdu krājumu jeb tezauru.

Līdz ar Krišjāņa Barona (1835–1923) apkopotajām „Latvju dainām” tas ir spilgtākais latviešu kultūras koda apliecinājums, kam piemīt gan zinātniska, gan simboliska vērtība, un kas laika gaitā nezaudē aktualitāti.

Ina Druviete