No gadskārtu svinībām Jāņi ir vispilnīgāk saglabājies tradīciju un ieražu kopums, kas aptver gan svētku gaidīšanas, gatavošanās, gan svinēšanas un atsvētes norises. Kad gada ritējumā diena ir visgarākā un nakts – visīsākā, latvieši svin Jāņus, pavadot visīsāko nakti nomodā pie ugunskura vai pundeles – kārts galā paceltas uguns. Jāņugunis ir būtiska Jāņu svinēšanas sastāvdaļa, līdzās ugunskuriem un pundelēm, tās var būt arī darvā mērcēts, ar salmiem apvīts ratu ritenis, kas pusnaktī tiek laists no apkārtnes augstākā kalna, gan īpašas, no salmiem darinātas lampas vai lāpas. Ļaužu priekšstatos Jāņugunis ir šķīstījošas, veselību un auglību veicinošas, ļaunumu aizbaidošas.
Dažādās Latvijas vietās un dzimtās Jāņu svinēšanai ir atšķirīgas nianses, arī dažādos vēsturiskajos laikos Jāņu svinēšana ir bijusi gan noliegta, gan īpaši organizēta, rīkojot kopīgu visa kolhoza līgošanu, citviet ziņģu koncertu. 21. gadsimta sākumā pagasta (pilsētas) Jāņi ir ierasti pasākumi līdzās ģimeņu un dzimtu Jāņu svinēšanas tradīcijām. Katram ir iespēja izvēlēties Jāņus kā ģimenes (dzimtas), draugu pulka vai publiskus svētkus. Jāņi ir ziedēšanas laiks: zied pļavas, zied labība, zied kartupeļi, zirņi un pupas, jo Jānis katru gadu atved ziedu vezumu – pa saujai katram, lai zied visa pasaule. Jāņu vakaru bieži sauc arī par Zāļu vakaru vai Zāļu dienu, jo šai laikā īsā Latvijas vasara ir savā ziedēšanas pilnbriedā un katrai puķei un zālei ir savs pielietojums gan tautas medicīnā, gan zīlēšanā, gan pušķošanā, dāvināšanā un vainagu pīšanā.
Cits Jāņu svinēšanas aspekts saistīts ar atkārtošanos – „pērn bij’ Jāņi, šogad Jāņi, citu gadu atkal Jāņi” – tikai katrs no mums ejot Jāņos atkal un atkal mainās pats un ierauga citādus Jāņus, jo „pērn bij’ meita, šogad sieva, citu gadu – māmuliņa”. Tas tā īsuma labad un koncentrēti – aicinājums katram dalīties ar savu Jāņu pieredzi – šodien, šeit un tagad, un atminēties, ka atkārtojums, atkārtošana ir tradīcijas pamatpazīme, bet katrs atkārtojums ietver sevī variācijas iespēju.
Latviešu zemkopja kalendārā Jāņi iezīmē apsējības un siena pļaujas sākumu, bet astronomiski tas ir vasaras sākums. Tradicionāli Jāņu gaidīšana ietver sevī gan pavasara lauku darbu nobeigumu, dārza ravēšanu, puķu dobju sakopšanu, dziesmu mācīšanos, mājvietas tīrīšanu un kārtošanu, siera siešanu, alus brūvēšanu, pīrāgu cepšanu un pašā svētku priekšvakarā arī sētas un saimes pušķošanu – ar meijām, puķu pušķiem, vītnēm, ozola zariem un vainagiem. Sētas, vārtu un istabu pušķošanai lieto meijas – jaunus bērziņus, ozolu un pīlādžu zarus. Pēc svinībām no bērza zariem sien pirtsslotas un maizes krāsns slaukāmās slotas.
Reliģiju pētnieki Jāņu būtību saista ar Saules un auglības kultu, diskutējot par pirmskristīgo un kristīgo tradīciju mijiedarbību šo svētku svinēšanā. Kā norāda latviešu folkloras un valodas pētnieks Austris Grasis (dzimis 1942. gadā) – pieņēmums, ka dainās minētais dieva dēls Jānis vasaras saulgriežos pārņem daļu Saules funkciju, vēl nav pietiekams, lai ar Saules kultu vien skaidrotu Jāņu būtību. Ja rituāla daļas, kas saistītas ar uguni, saules sagaidīšanu, dejošanu ap uguni utt., saistītas ar Saules kultu, tad otra spēcīga Jāņu sakne ir sens, fallisks auglības kults. Ar to saistīta pušķošana ar meijām, Jāņu zālēm, lauku aplīgošana un meiju spraušana laukos un tīrumos, lai veicinātu auglību, kā arī vispār Jāņa saistība ar kokiem un Jāni „vārtu staba galiņā”. Tiešā veidā uz to norāda ne tikai dziesmas par Jāņu zāli, kas „brīžiem stīva, brīžiem mīksta”, bet, visticamāk, arī piedziedājums „līgo” no verba „līgot”, lietuviski linguoti ar nozīmi „iet šūpodamies, šūpoties” sekundāri no piedziedājuma atvasināta nozīme „dziedāt Jāņu dziesmas”, bet nepārprotami, ja „līgo liepa ar ozolu”, tad skaidrs, kāda šūpošanās te domāta. Šis erotiskais moments Jāņos vienmēr ir bijis auglību veicinoša Jāņu rituāla sastāvdaļa un ir tāda līdz mūsu dienām.
Īpaša vieta Jāņu svinībās ir dziedāšanai, kas sevišķi spilgti izpaužas līgotnēs – tautasdziesmās ar tradicionālu piedziedājumu – „līgo, līgo” (latgaliski leigū vai rūto). Dainās atspoguļotajā tradicionālajā zemkopju sabiedrībā Jāņus ielīgo gani, pieguļnieki, arāji, ecētāji un jaunas meitas, pinot vainagus un pušķojot sētu. Jāņu laikā dziedāšana visbiežāk notiek ārā un kopā ar dabas skaņām veido šim laikam raksturīgo skaņu ainavu. Vairāki tūkstoši dziesmu apdzied gan Sauli, gan Dieva dēlu Jāni, gan Jāņa tēvu un Jāņa māti (katras sētas saimnieki Jāņos ir Jāņa tēvs un Jāņa māte), gan jāņabērnus – visus svinību dalībniekus, kas līgodami staigā no mājas uz māju, apdziedādami un svētību nesdami gan ar savām dziesmām, gan pa ceļam plūktajām jāņuzālēm. Apdziedāta tiek katra svinību norise, situācija un tai piederīgās lietas.
Jāņu laikā visi ciemiņi ir jāņabērni, bet ciemiņus uzņem Jāņatēvs un Jāņamāte. Tradicionāls Jāņu cienasts ir siers un alus.
Māra Mellēna
