Luga „Uguns un nakts” (1905) ir viens no dzejnieka, dramaturga un politiķa Raiņa (1865–1929) izcilākajiem dramaturģijas darbiem. Tā iekļauta kultūras kanonā kā ievērojamākais simbolisma paraugs latviešu literatūrā. Darba pamatā izmantots jau no Andreja Pumpura (1841–1902) eposa „Lāčplēsis” (1888) pazīstamais sižets par lāča mātes dēla Lāčplēša cīņu ar Melno bruņinieku. Rainis „Uguni un nakti” nodēvējis par „Senu dziesmu jaunās skaņās”, un lugā izmantoti gan folkloras, mītu motīvi un 13. gadsimta vēsture, gan lugas sarakstīšanas laikā aktuālie 1905. gada revolūcijas notikumi. Jau no lugas nosaukuma „Uguns un nakts” noprotams, ka tā vēsta par tumšo un gaišo spēku cīņu, kur pozitīvie varoņi ir Lāčplēsis, Latvijas simbols Laimdota, Koknesis, latviešu virsaiši, bet negatīvie tēli ir vācu iekarotājs Melnais bruņinieks un tautas nodevēji Kangars un Līkcepure. Skaistuma simbols Spīdola iemieso ideju par mūžīgu mainīgumu un ir vienīgais lugas tēls, kas piedzīvo attīstību no biedrošanās ar tumsas spēkiem līdz kļūšanai par Lāčplēša galveno pozitīvo virzītājspēku. Lugas 5. cēlienā Spīdola Lāčplēsim saka: „Maini un mainies pats uz augšu.”
Rainis, kurš „Uguns un nakts” pirmiestudējuma tapšanas laikā dzīvoja trimdā Šveicē, ļoti aktīvi iesaistījās ar padomiem lugas iestudēšanas procesā. Sākotnēji iestudējuma režija bija uzticēta Jēkabam Duburam (1866–1916), taču Raini neapmierināja Dubura melodramatiskā režijas koncepcija un viņš nedeva akceptu šādam lugas iestudējumam. Līdz ar to Jēkaba Dubura vietā stājās aktieris, režisors, tolaik arī Jaunā Rīgas teātra direktors Aleksis Mierlauks (īstajā vārdā Aleksis Frīdenfelds), kurš lugas iestudēšanas procesā viesojās pie Raiņa Kastaņolā, lai uzklausītu autora ieteikumus. Tāpat Rainis iestudējuma gaitu ietekmēja vēstuļu formātā, sarakstoties gan ar izrādes režisoru, gan scenogrāfu Jāni Kugu (1878–1969), gan Laimdotas lomas atveidotāju aktrisi Birutu Skujenieci (1888–1931) un citiem Jaunā Rīgas teātra darbiniekiem.
Īpaši detalizēti bija Raiņa norādījumi par izrādes dekorācijām. Lugas darbības vide ir ļoti grezna, apvienojot etnogrāfiskus un fantastiskus motīvus, eiropeisku greznumu un dabas plašumu – Daugavas stāvkrastus. Scenogrāfs Jānis Kuga īpaši studēja latviešu etnogrāfiju – ornamentus, tērpus, zemnieku māju arhitektūru. „Uguns un nakts” dekorācijas izdevās ļoti iespaidīgas, tās bija Latvijas teātrī vienas no pirmajām dekorācijām, kas nebija pielāgotas un sakombinētas no kāda cita iestudējuma. Tās bija ne tikai lugas ietērps, bet jau patstāvīgs mākslas darbs.
Dziesmas un mūziku iestudējumam komponēja Nikolajs Alunāns (1859–1919), bet Mārtiņš Kauliņš (1864–1928) iestudēja dejas. Lāčplēša lomai tika izraudzīts līdz tam tikai nelielas lomas spēlējušais aktieris, vēlākais operdziedātājs Ādolfs Kaktiņš (1885–1965). No 1912. gada Kaktiņu Lāčplēša lomā nomainīja aktieris Eduards Smiļģis (1886–1966), kurš vēlāk kļuva par Dailes teātra dibinātāju un vienu no izcilākajiem režisoriem Latvijas teātra vēsturē. Laimdotas lomā dublējās aktrises Biruta Skujeniece un Mirdza Šmithene (1887–1978). Spīdolu spēlēja Tija Banga (1882–1957), Lilija Ērika (1890–1981) un vēlāk arī Otīlija Muceniece (1871–1951). Pats izrādes režisors Aleksis Mierlauks atveidoja Kangaru. Šo aktieru radītie spilgtie tēli kļuva par etalonu, ar kuru bija jārēķinās vēlākajos gados tapušo lugas iestudējumu lomu atveidotājiem.
Izrāde izraisīja milzīgu skatītāju interesi, to brauca skatīties no visas Latvijas. Sākot ar pirmizrādes vakaru, divas nedēļas pēc kārtas Jaunais Rīgas teātris izrādīja tikai „Uguni un nakti”, sniedzot sešas izrādes nedēļā. Līdz sezonas beigām luga bija izrādīta jau 44 reizes, visas izrādes bija izpirktas. 1914. gada 15. aprīlī notika „Uguns un nakts” simtā izrāde – pirmais šāds gadījums latviešu teātra vēsturē.
Tieši par godu leģendārajam 1911. gada „Uguns un nakts” iestudējumam Romanova iela, kuras 25. numurā atradās Jaunais Rīgas teātris, 1923. gadā tika pārdēvēta par Lāčplēša ielu. Ar šo pašu ēku saistītas vēl piecas kultūras kanonā iekļautas skatuves mākslas vērtības: Eduarda Smiļģa Dailes teātris, Ādolfa Šapiro Jaunatnes teātris, Pētera Pētersona dzejas teātris, Alvja Hermaņa Jaunais Rīgas teātris, kā arī Henrika Ibsena lugas „Brands” iestudējums Arnolda Liniņa režijā.
Pēc 1911. gada „Uguns un nakts” Latvijas teātros iestudēta vēl deviņas reizes. Jaunākais iestudējums pirmizrādi piedzīvoja Latvijas Nacionālajā teātrī 2015. gada 11. septembrī, tieši Raiņa 150. jubilejas dienā. Režisora Viestura Kairiša (1971) veidotais mūsdienīgais iestudējums saņēma augstu skatītāju un profesionāļu novērtējumu.
Maija Treile
