Režisora Aleksandra Rusteiķa 1930. gadā uzņemtā mēmā pilnmetrāžas filma „Lāčplēsis” ir pirmā saglabājusies lielmēroga spēlfilma neatkarīgas Latvijas kinematogrāfa vēsturē, kas iezīmēja nacionālā kinematogrāfa veidošanas pamatus. Tautas teikā balstīts stāsts par varoņa Lāčplēša cīņu pret tumšajiem spēkiem, beidzot aptvēra vēl nebijuši plašu cilvēku skaitu tam laikam jauna mākslas veida – kino – interpretācijā. „Lāčplēsis” ne tikai veicināja latviešu valstiskuma apziņas stiprināšanu, bet arī mākslinieciski paplašināja stāsta par teiksmaino varoni uztveri un nozīmi, filmā apvienojot grotesko inscenējumu un reālas laikmeta liecības.
Teika par Lāčplēsi visciešāk ir saistīta ar Andreja Pumpura eposu „Lāčplēsis” (1888). Tam sekoja cauri laikiem teātros vairākkārtēji iestudētā Raiņa luga „Uguns un nakts” (1905), tāda paša nosaukuma Jāņa Mediņa opera (1913–1919), kā arī stipri vēlāk Latvijas neatkarības atjaunošanas noskaņās tapusī Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes 1988. gadā komponēta rokopera „Lāčplēsis”. Savukārt 2010. gadā sabiedrības uzmanību izpelnījās Māra Vingra politiski-satīriska īsfilma „Pēdējais Lāčplēsis”. Režisora Aleksandra Rusteiķa 1930. gadā uzņemtā mēmā pilnmetrāžas filma „Lāčplēsis” ir būtisks solis šīs tēmas izaugsmē.
„Lāčplēsis” sākumā bija iecerēts kā kultūrfilma – tam laikam populārs kino paveids, līdzīgs izglītojošām pasūtījuma dokumentālām filmām. Tomēr rezultātā tapa 100 minūšu gara spēlfilma, kas pārsteidza ar tam laikam ambiciozu izpildījumu un sarežģītu stāsta struktūru. Paralēlais sižets, kura mērķis bija atspoguļot tautas ērkšķaino ceļu līdz brīvībai un neatkarībai, risinās divās pasaulēs: mītiskajā un reālajā. Pirmajā attēlota teiksmainā Lāčplēša (aktieris Voldemārs Dimze (1902–1942)) cīņa ar Melno Bruņinieku (tēlo Osvalds Mednis (1898–1987)) un viņa un Laimdotas (tēlo Lilita Bērziņa (1903–1983)) mīlestība. Tas simboliski savijās ar otru laika un telpas nogriezni – reālo, kurā tiek aptverti 1905. gada revolūcijas, Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu notikumi līdzās lauku puiša Jāņa un viņa mīļotās Mirdzas emocionāla stāsta fona, ko spēlē tie paši aktieri.
Filmā spilgti atklājas galveno varoņu vizuāli saturiskais sniegums – staltais un vīrišķīgais pēc profesijas lidotājs Voldemārs Dimze ar savu izteiksmīgi fotogēnisku ekrāna klātbūtni lieliski atbilda varoņa portretējumam Lāčplēša/Jāņa lomā. Savukārt izcilā Dailes teātra aktrise Lilita Bērziņa Laimdotas/Mirdzas lomā bija gan sievišķības spēka iemiesojums, gan arī Latvijas simboliskā personifikācija. Abi šie tēli kļuva par spēcīgiem vīrišķā un sievišķa tēla arhetipiem latviešu kino.
„Lāčplēša” kino valodai ir raksturīga daudzveidīga māksliniecisku līdzekļu kopa. Iemontētās hronikas un notikumu rekonstrukcijas (piemēram, Latvijas valsts proklamēšanas sēde) mijas ar izteikti ekspresīvām mizanscēnām agrīnā mēmā kino un teātra tradīciju ietekmē. Tiesa specefekti, it īpaši salīdzinājumā ar tā laika ārzemju kino, bija visai amatieriskā līmenī: uz ekrāna bija skaidri pamanāmi pārspīlēti teatrāli triki, butaforiski dūmi un degošu ēku maketi. Filmējumos var redzēt dažādu rakursu kombinācijas, izteiksmīgus tuvplānus, tomēr kopumā montāža bija palēna, kas arī atstāja statisku iespaidu. Mēmās filmās skaņas trūkumu kompensēja klavieru vai vesela orķestra dzīvā mūzika kino seansu laikā. „Lāčplēsim” pavadošu oriģinālmūziku, caurvītu ar tautasdziesmu motīviem speciāli bija komponējis kinoteātra „Palladium” orķestra vadītājs L. Leibovics.
„Lāčplēsī” ir aptverts ārkārtīgi plašs vēsturisku detaļu klāsts, kas gan tolaik, gan šodien prasa no skatītāja padziļinātas Latvijas vēstures zināšanas un kino zīmju interpretācijas spējas. Mūsdienu skatītāja uztverei „Lāčplēsis” var būt grūts, dažas epizodes brīžiem var šķist komiskas. Tomēr mēģinājums tā laika latviešu kino arsenālā esošus tehniskus līdzekļus pakārtot grandiozas idejas realizācijai, ņemot par atspēriena punktu līdz šim zināmus ārzemju laikabiedru sasniegumus, ir vērā ņemams, pat salīdzinoši viduvējā izpildījumā.
Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados kino centās arvien nostiprināt savas pozīcijas valsts kultūrvidē. Atšķirībā no Krievijas un Eiropas, kur šī fenomena sociāli-ideoloģiskais aspekts aktīvi gāja līdzās mākslinieciskam, Latvijā par profesionālas kino skolas izveidi runāt vēl bija pāragri. Sākotnēji hronikas un kultūrfilmas, kurām līdzi attīstījās operatoru māksla, bija prioritāte, bet aktierfilmas tapa pateicoties atsevišķām iniciatīvām un balstījās starptautiskajā kino pieredzē, lielākoties Vācijas un Krievijas.
Aleksandrs Rusteiķis teātra un kino mākslu bija mācījies Krievijā un savu pieredzi vēlējās pārnest uz Latviju. Viņš ir latviešu agrīno nesaglabājušos spēlfilmu un etnogrāfisku kultūrfilmu režisors, kas vēlāk izveidoja savu kinoaktieru apmācības studiju „Sfinkss”. „Lāčplēša” operators Jānis Sīlis arī pirms tam bija jau guvis pieredzi, strādājot Vācijas kino un varēja to lieliski izmantot „Lāčplēša” filmēšanā.
„Lāčplēsis” tika uzņemts par godu Latvijas valstiskuma un neatkarības desmitgadei. Savu pirmizrādi tas piedzīvoja 1930. gada 3. martā vienā no vecākiem Rīgas kinoteātriem „Palladium” (tagad koncertzāle Marijas ielā 21). Skatē piedalījās valsts tā laika svarīgākās amatpersonas, bet ārpusē papildus seansus gaidīja nepacietīgie skatītāju pūļi. „Lāčplēša” vērienīgo filmēšanu daļēji apmaksāja no valsts resursiem, tomēr lielu daļu sedza Aizsargu organizācija un Kara ministrija. Militārie spēki atbalstīja filmas komandu masu skatēs ar 500 statistiem un kara tehniku. Kā rakstīja tā laika prese, nedēļas žurnāls „Kino”: „Lāčplēsis ir vērtīgs kultūrvēsturisks dokuments, kas mūsu jaunajai paaudzei uzglabās Latvijas dzimšanas ainas un padarīs tās nemirstīgas”. Taču par filmas vājiem punktiem kritika sprieda racionāli, uzsverot galvenokārt „dramatiskā kāpinājuma trūkumus” un „vāju scenisko veidojumu”.
Plašākā kino kontekstā skatoties, kino zinātnieks Juris Civjāns (1950) salīdzina A. Rusteiķa „Lāčplēša” daudzslāņaino vēstījuma struktūru un paralēlo darbību ar pasaules kino pioniera Deivida Vorka Grifita (1875–1948) kulta filmu „Neiecietība” (Intolerance, 1916) vai vizuālus tēlu kontrastus ar ietekmēm no Vācijas 1920. gadu ekspresionisma filmām. Latvijas kino vēsturē „Lāčplēsis” ir iesakņojies kā pirmā ievērojama lielmēroga vēsturiska spēlfilma, kā arī apliecināja kino mākslas nozīmi nacionālas identitātes stiprināšanā.
Olga Dolina
Filmu „Lāčplēsis” bez maksas var noskatīties Nacionālā Kino centra portālā www.filmas.lv, spiežot ŠEIT.