Kārļa Padega melnbalto tušas zīmējumu cikls „Sarkanie smiekli” ir spilgtākais 20. gadsimta pirmās puses grafiskā ekspresionisma piemērs latviešu mākslā. Darbu sērija gan saturiski, gan formas ziņā būtiski papildina kara mākslas atspoguļojumu Latvijas mākslas ainavā, spilgti kontrastējot ar Padega priekšgājēju un laikabiedru kara tēmas atspoguļošanas tradīciju.
Salīdzinājumā ar latviešu strēlnieku cīņu attēlojumu tradīciju, ko aizsāka Jāzeps Grosvalds (1891–1920), Padegs netēloja reālas ainas, ko pats būtu pieredzējis, kā arī atteicās no dokumentālas ilustrācijas. Viņu interesēja kara postošā daba un tā radītās dažāda veida ciešanas. Darbi attēlo ievainotus, kroplus un mirstošus karavīrus, sakropļotas ķermeņa daļas, karavīru, kas atgriežas mājās. Autors pieskaras arī tādai abstraktai tēmai kā karavīru liktenis pēc kara.
Padegs šai darbu sērijai iedvesmojies un nosaukumu aizguvis no gadsimta sākumā izdotā krievu rakstnieka Leonīda Andrejeva stāsta „Sarkanie smiekli”, kas tapis atsaucoties uz krievu-japāņu karu (1904−1905). Stāsta centrā ir prātā jūkoša, kara šausmu pārņemta pasaule, kurā pazūd vispārcilvēcisku īpašību vērtība. Sarkanos smieklus rakstnieks lieto kā vājprāta simbolu. Tie ir traģiski, vilinoši un lēti.
Karavīru nepanesamās sāpes Padegs vizualizējis, detalizēti izzīmējot rokas, bet karavīru sejas tēlojot kā kliedzošas maskas − piemēram, darbos „Pēdējā mirklī neaizmirsti savu māti” un „Karš”. Savukārt karā klātesošo neprātu viņš radīja, rūpīgi izzīmētās detaļas pretstatot daudz abstraktāk tēlotiem laukumiem. Tušas zīmējumos detaļas nereti ir absurdas, piemēram, ēna, kas pārvērtusies putnubiedēkļa atveidā, arī kontrasti bieži vien ir neloģiski, piemēram, roze, kas apvij dzeloņdrātis vai triumfa arka.
Vieni no spilgtākajiem darbiem, kas raksturo gleznās ietverto skarbo Padega ironiju, diemžēl līdz mūsdienām nav saglabājušies un par tiem varam uzzināt vien pēc recenzijām. Piemēram, zīmējumā „Man mazliet jautri” attēlots invalīds ar koka kājām, bet „Rotaļa” − bērns spēlējas ar sava sakropļotā tēva norautajām kājām.
Ciklu atklāj viens no spēcīgākajiem tušas zīmējumiem „Sarkanie smiekli”, kur priekšplānā redzamā karavīra niecīgais siluets pretstatīts lielai, rēcošai karavīra sejai, simbolizējot cilvēka bezspēcību kara priekšā.
Nav precīzi zināms, cik darbi tapuši šajā ciklā, taču līdz mūsdienām saglabājušies vien septiņi: „Sarkanie smiekli”, „Pēdējā mirklī neaizmirsti savu māti”, „Karš”, „Sveika, Eiropa!”, „Šūpļa dziesma”, „Neej!”, „Nezināma kareivja kaps”. Cikla pirmizrādes – 1933. gada izstādes – katalogā minēti divdesmit deviņi darbi, taču kopā, iespējams, bijis vairāk. Vēl seši zīmējumi iepazīstami no reprodukcijām, kas publicētas 1933. gada žurnālā „Atpūta”: „Kara horizonts”, „Atgriešanās”, „Zābaku pāris”, „Ievainots karavīrs”, „Kara stāsti”, „Tīrelī”.
Eiropas mākslā bezjēdzīgais un nežēlīgais karš bija aktuāla tēma arī vācu māksliniekam Oto Diksam, kurš radīja pie 20. gadsimta modernisma klasikas piederošo ofortu ciklu „Karš” (1923–1924). Diksa darbi ir ciniskāki, rēgaināki, dažkārt pat tuvi dokumentālismam un viņa radītie tēli atšķirībā no ekspresīvā Padega ir statiski. Taču abus vienoja groteski smiekli, kas balansēja starp šausmīgo un smieklīgo.
Padegu sadusmoja sabiedrības centieni aizmirst kara šausmas, aizmirstoties vieglās izklaidēs. Tādēļ „Sarkanos smieklus” viņš pats ironiski nodēvēja par kara anekdotēm. „Jums nepatīk bēdīgi stāsti, bēdīgas beigas, jo tiešām viss tagad ir tik bēdīgs. (..) Cilvēki prasa pēc kā jautra. Labi, es jums stāstīšu anekdotes, (..) par karu, par 14 miljoniem kritušo, par nogrieztām kājām un izvalbītām acīm”, vēsta uzraksts uz zīmējuma „Dzīvie trūdi”.
„Sarkanos smieklus” Padegs radīja vēl esot agrajos divdesmit, studējot Latvijas Mākslas akadēmijā un tos plašākai publikai demonstrēja 1933. gadā. Lielākoties viņš saņēma atzinīgas recenzijas, taču cikls netika novērtēts valstiskā līmenī. Atsevišķa indivīda pārdzīvojumi neietilpa valsts interesēs, ar kurām saskaņā drīzāk svarīgs akcents bija varonīgas cīņas, nesot upuri valsts vārdā. Taču tā ir vispār sastopama parādība Eiropā cauri gadsimtiem. Tāds pats liktenis bija arī Žaka Kallo ciklam „Lielās kara šausmas” (1633) un Fransisko Goijas grafikas ciklam „Kara šausmas” (1810−1823).
Spilgtāko latviešu mākslas ekspresionisma darbu autors arī pats bija viena no spilgtākajām Latvijas tā laika mākslas sabiedrības personībām. 1911. gadā dzimušais rīdzinieks jau agrā bērnība bija zaudējis tēvu. Četru gadu vecumā viņš ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Tērbatu, bet pēc Pirmā pasaules kara atgriezās Rīgā. Par vizuālo mākslu Padegs interesi sāka izrādīt jau pamatskolas gados, tādēļ likumsakarīgi sekoja arī iestāšanās Latvijas Mākslas akadēmijā. To pabeidzot, jaunais mākslinieks jau bija ieguvis leģendāra dendija autsaidera paštēlu.
Padegs atspēko pieņēmumu, ka starpkaru perioda otrajā desmitgadē modernisms Latvijas mākslā bijis pilnīgi apsīcis. Viņa sniegums grafikā un arī glezniecībā bija spilgts pretmets tolaik valdošajām tradicionālisma tendencēm.
Par vienu no galvenajiem Padega motīvu avotiem kalpoja modernā lielpilsēta ar tās urbānajām ainām un uzdzīvi. Līdztekus tam viņš radīja arī divpadsmit Knuta Hamsuna literāro tēlu portretējumus.
Divdesmit astoņu gadu vecumā mākslinieku uzveica tuberkuloze.
Leģenda par Padegu līdz 1970. gadu beigām dzīvoja tikai nostāstos, par viņu no jauna sāka atgādināt 1981. gada izstāde Valsts Mākslas muzejā.
2011. gadā – Padega simtgadē – , godinot mākslinieka daiļradi, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tika atklātas divas izstādes: „Trauslais izaicinājums” un „Padegs un pilsoniskā madāma”. Šajā gadā izdevniecībā „Neputns” tika izdots apjomīgs mākslas zinātnieka Jāņa Kalnača pētījums „Rīgas dendijs un autsaiders. Kārlis Padegs”.
Ievadot Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē 2014. gadā, Beļģijas pilsētās – Ljēžā un Laluvjērā – tika izstādīti latviešu mākslinieku darbi, tajā skaitā arī Rīgas dendija – Kārļa Padega. Jau pēc gada mākslinieka leģendu rīdzinieku sarunās un pārdomās no jauna atdzīvināja dramaturga Ivo Brieža un režisora Vara Piņķa veidotā izrāde „Padegs un Padegs”, kas guva lielu popularitāti. Savukārt mazos lasītājus ar šo tēlu sērijas „Mākslas detektīvi” grāmatā „Neredzams cilvēks” dzīvīgā un aizraujošā formā iepazīstināja Luīze Pastore un Elīna Brasliņa.
No sērijas „Sarkanie smiekli” Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja krājumā glabājas „Sarkanie smiekli”, „Pēdējā mirklī neaizmirsti savu māti” un „Karš”; „Sveika, Eiropa!” − Tukuma muzejā; „Šūpļa dziesma”, „Neej!” – privātkolekcijā.
Agita Salmiņa
