Jāņa Jaunsudrabiņa ilustrācijas „Baltajai grāmatai” ir ne vien unikāls un izsmalcināts 19. gadsimta latviešu lauku dzīves tēlojums, bet arī viens no poētiskākajiem un stilistiski izturētākajiem atmiņu stāstījumiem – kā literatūrā, tā tēlotājmākslā. Latviešu bērnu literatūrā tas bija drosmīgs solis, attēlot stāstījumu, atdarinot bērniem tipisku zīmēšanas manieri.
Jaunsudrabiņš bija viens no pirmajiem latviešu mākslā, kas aizsāka bērnu zīmējumu atdarināšanas paņēmienu. Lai gan pats viņš nebija modernisma kustības piekritējs, 20. gadsimta sākumā iedvesmošanās no bērnu zīmējumiem bija ļoti raksturīga šīs kustības pārstāvjiem. No bērnu zīmējumiem savulaik iedvesmojies Pablo Pikaso (1881–1973), Vasilijs Kandinskis (1866–1944), Gabriela Mintere (1877–1962), Pauls Klē (1879–1940), Natāļja Gončarova (1881–1962), Huans Miro (1893–1983), Žans Dibifē (1901–1985), Asgers Jorns (1914–1973), kā arī Jaunsudrabiņa skolas biedrs, blūmists no Benjamina Blūma (1892–1940) zīmēšanas un gleznošanas skolas Voldemārs Matvejs (1877–1914).
„Balto grāmatu” Jānis Jaunsudrabiņš radīja no 1914. līdz 1921. gadam, apzināti stāstus pats papildinot ar ilustrācijām, kas it kā imitē bērnu zīmējumus un liek palūkoties uz pasauli no bērna skatpunkta. Kā 1920. gada apcerējumā „Par bērnu zīmējumiem” Jaunsudrabiņš skaidroja – viņš ar saviem zīmējumiem nevēlējās radīt paraugus, pēc kuriem bērniem būtu jāmācās zīmēt, bet gluži otrādi – viņš esot mācījies zīmēt no bērniem. Daudz kas šajos darbos varot izskatīties komisks un neiespējams, bet tajos redzama tikai naiva patiesība. Bērni daudz labāk spējot attēlot dabu, un pieaugušo aizrādījumi par perspektīvu un anatomiju tikai izjaucot bērnu patiesos nodomus. Gleznotājs savu izvēlēto paņēmienu pamatoja ar to, ka „bērnam nevajag ilūzijas, bet gan ierosinājuma”, kas atšķirībā no Jāņa Roberta Tillberga (1880–1972) krāšņajām ilustrācijām Annas Brigaderes (1861–1933) pasakai „Misiņbārdis un stiprais kalps” (1913), atstātu brīvu telpu iztēlei.
Neskatoties uz vairākiem grāmatas mīļotājiem, tomēr ilustrāciju vienkāršoto formu un līniju dēļ „Baltā grāmata” tika arī daudz kritizēta. Liela daļa sabiedrības šādu bērnu zīmējumu atdarināšanu uzskatīja par šokējošu un nepieņemamu. Laikabiedri pārmeta nepareizu proporciju ievērošanu un pavisam absurdo, tajā pašā laikā bērnu zīmējumiem raksturīgo kļūdu kopēšanu, piemēram, tendenci, zīmējot māju, attēlot visas trīs ēkas sienas.
20. gadsimta sākuma mākslas kritiķis Oļģerds Grosvalds (1884–1962) rakstnieka zīmēšanas manierē saskatīja līdzības ar vācu komiksu mākslinieka Vilhelma Buša (1832–1908) darbiem – „tikai drusku citādākā veidā un ne ar tik stipru humora pastrīpojumu”. Viņš uzsvēra, ka Jaunsudrabiņš lieto „(..) paīsinātu tēlošanas veidu ar vienkāršām, gandrīz naivām kontūrām, strīpiņām un punktiem, atstājot pilnīgi pie malas ēnas un ķermeņu plastisko apaļumu. Tā zīmē bērni, un bieži var manīt, ka mākslinieks ar nolūku tuvojas bērnu elementāriem jēdzieniem par dabu un cilvēkiem.”
Taču neizpalika arī atbalstītāji. Analizējot grāmatas izraisīto rezonansi, mākslas vēsturnieks Jānis Dombrovskis (1885–1953) 1925. gadā pasludināja „Balto grāmatu” par latviešu bērnu literatūras ilustrēšanas augstāko sasniegumu un izcēla Jāņa Jaunsudrabiņam piemītošo bērnu psihes dziļo izpratni. Atveidojot ikdienu kristalizētās, bērniem saprotamās formās, Jaunsudrabiņš radīja trāpīgu bērna pasaules redzējuma vizualizāciju. Arī mūsdienās mākslas zinātnieki drīzāk izceļ Jaunsudrabiņa radīto delikāto un idillisko primitīvismu, nekā to kritizē.
Jānis Jaunsudrabiņš 1877. gadā piedzima Neretas pagasta kalpu ģimenē. Glezniecību viņš apguva pie Benjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā (1899–1904), bet pēc tam pie Alekseja Javļenska Minhenē (1905) un Lovisa Korinta Berlīnē (1908–1909). Viņa glezniecība, kurā valdīja ikdienišķi impresionistisks reālisms, nozīmes ziņā nevar mēroties ar literāro veikumu. Taču par īpašu vērtību atzīti tieši „Baltās grāmatas” zīmējumi. Otrā pasaules kara beigās, nevēloties sadarboties ar komunistisko režīmu, Jaunsudrabiņš devās bēgļu gaitās. Viņa mūžs noslēdzās 1962. gadā Vācijā. 1997. gadā mākslinieks pārapbedīts Ķišķu kapos Neretā.
Ar Jaunsudrabiņa daiļradi, tajā skaitā „Baltās grāmatas” ilustrāciju kopijām, mūsdienās var iepazīties viņa dzimtajās mājās Neretas novada „Riekstiņos”, kur 1967. gadā tika atklāts muzejs. Neretā autoram par godu tapis piemineklis, kuru veidojis Indulis Ranka, un viņa vārdā nosaukta iela. Piemineklis tapis arī Jaunsudrabiņa atdusas vietā – pēc Ojāra Feldberga idejas.
Bērzu ieskautās lauku mājas un Jancis pavasara saules staros no Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas” atveidoti uz piecu eiro kolekcijas monētas, ko 2014. gadā apgrozībā laida Latvijas Banka. Monētas dizaina autore ir Sandra Skrastiņa. Mūsdienās daži no „Baltās grāmatas” ilustrāciju oriģināliem glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā, bet reprodukcijas iespējams redzēt vairākkārt pārpublicētajā grāmatā.
Agita Salmiņa