Erika Ādamsona stāstu un noveļu krājums „Smalkās kaites” pieder pie latviešu modernistiskās īsās prozas pirmajiem un vienlaikus stabilākajiem pārmaiņu rādītājiem. Tajā cilvēks atklāts un tēlots kā iekšēji disharmoniska, zemapziņas un kompleksu varai pakļauta būtne, kura racionālās vēlmes pārtrauc pēkšņas iedomas un ireālas iegribas, kādi dziļi slēpušies, bieži vien pašam indivīdam neizprotami instinktu un kaprīžu uzliesmojumi, kam cilvēks nav spējīgs pretoties. Ādamsona īsproza apliecina, ka modernisma laikmets ir sācies arī latviešu prozā, uzmanības centrā izvirzot neparasto, subjektīvo, nejaušo, dīvaino un mirklīgo un atsakoties no morālas pamācīšanas pozīcijām vai ētisko ideālu meklējumiem.
E. Ādamsons ir 20. gadsimta sākuma latviešu rakstnieks, dzimis Rīgā, studējis tieslietas Latvijas Universitātē. Precējies ar dzejnieci Mirdzu Ķempi (1907–1974). 30. gados bijis profesionāls rakstnieks un tulkotājs. Otrā pasaules kara sākuma gados strādājis grāmatu veikalā, kā arī meža darbos. Saslimis ar tuberkulozi un 1946. gadā miris.
Dzejnieks Eriks Ādamsons prozā debitēja trīsdesmito gadu vidū ar stāstiem, kas manāmi atšķīrās no visas iepriekšējās latviešu literatūras. Ādamsona darbi tiek uzskatīti par ornamentālisma literatūru, jo autors smalki apraksta detaļas, vienlaikus tās ietērpjot pārspīlētā groteskā, kam piemīt spilgts komisms un ironija. Ādamsona pozīcijā pret tēlotajiem dīvaiņiem, dažkārt pat patoloģisku vēlmju un galējību apsēstiem, atklājas pārspīlēta psiholoģisko situāciju izjūta, ko rakstnieks tēlo krāšņi, dinamiski un atraisīti.
Ādamsona modernajai prozai raksturīgā interese par dīvaino un neordināro, izteikti subjektīvo un mirklīgo, tikai nojausmās vai ilūzijā esošo. Tekstos tas parādās no kādas pārspīlētas fantāzijas vai neatvairāmu māniju uzliesmojumiem. No rakstnieka labsirdīgā smaida dzejnieka Jāņa Sudrabkalna (1891–1975) uztverē tās pārtop „(..) par ačgārnībām”, kas „(..) lāgiem kļūst traģiski groteskas, noraudamas visus krāšņos romantikas plīvurus”.
Ādamsona „Smalkās kaites” akcentē realitātē esošā nosacītību un relativitāti, akcentējot, ka atsevišķa cilvēka apziņa un zemapziņa spēj esošajam piešķirt izteiktu personisku skatījumu un izjūtu, kas ir atšķirīgi no ierasta un trafareta īstenības skatījuma. Arī viegla, tomēr tieša ironija un nejaušību nozīme pieder pie „smalko kaišu” unikālajām mākslinieciskā rokraksta zīmēm, kas Ādamsona krājumu atšķir no iepriekšējās reālistiskās tradīcijas.
Pedagogs un rakstnieks Jānis Grīns (1890–1966) „Smalkās kaites” uzskatījis par māksliniecisku leģendu, par „pacēlumu pāri dzīvei”, šajā ziņā salīdzinādams tās ar Edgara Alana Po (1809–1849) un Barbjē d’Orviljī (1808–1889) estētiski izsmalcināto pasaules skatījumu, bet rakstnieks Jānis Veselis (1896–1962) saistījis ar „mākslu mākslai” tendenci, uzsvērdams rakstnieka izsmalcināto stilu un nosaukdams viņa varoņus un nevaroņus par modernizētiem latviskiem sapņotājiem.
Ar modernisma literatūru Ādamsonu vieno arī karnevāliskas spēles elementi, asprātību, komikas, joku un klaunādes biežā klātesamība, kas paradoksālā kārtā nereti savijas ar dramatisko un pat traģisko, tā atklājot mūsu modernistiskās prozas ciešo saistību gan ar nacionālo tradīciju, kurā rakstījis Jānis Ezeriņš (1891–1924), gan ar Rietumeiropas modernistismu, ko lasām Oskara Vailda (1854–1900) darbos.
„Smalko kaišu” varoņi – absolūtas spodrības mīlētājs karavīrs, galēji maniakāls greizsirdis, kas apšauba līgavas uzticību, dārznieks, kas visu savu enerģiju veltījis unikālas dzeltenas brīnumrozes radīšanai, vācu virsnieks, kurš izjūt pēkšņu iekāri pēc kādas precētas latviešu sievietes – tiek nostādīti kādās būtiskās izvēles situācijās, kurās spiesti vai nu racionāli atsvabināties no savām iedomām, vai šīs iedomas viņus pārņem tik ļoti savā varā, ka viņi to iespaidā dodas nāvē vai izdara noziegumu. Ādamsona modernisms „Smalkajās kaitēs” izpaužas arī kā modernajai literatūrai raksturīgā autora atsacīšanās no ētiskiem uzstādījumiem un sastingušas objektīvas „vienas pareizās” autora pozīcijas, atklājot cilvēkā neparasto un dīvaino. Kā zīmīgi izteicies viens no viskonsekventākajiem viņa daiļrades cienītājiem pazīstamais mūsdienu latviešu prozas virtuozs Zigmunds Skujiņš (1926), Ādamsons bezgala spilgti un bezgala koši atklāj to, kas katrā no mums iekšā.
„Smalko kaišu” unikalitāte atklājas arī autora krāšņajā valodā, ko Jānis Grīns dēvējis par „eksotisku austeru šķīvi”. Ādamsona savdabīgie un krāšņie, latviešu tradīcijā negaidītie un pat pretenciozie epiteti viņa īsajai prozai piešķir izteiktu oriģinalitāti, tādējādi atklājot esamību stilizētā dekoratīvā izgaismojumā. Kritikā pamatoti ir norādītas Ādamsona valodas saites ar jūgendstila manieri, ar bagātīgu un krāšņu augu, ziedu, putnu, eksotisku dzīvnieku motīvu pielietojumu, kas arī viņa prozai piedod citādākas realitātes apjautu, nekā to spēj dot objektīvā īstenība.
Daži Ādamsona spilgtāko epitetu piemēri: halva ir sudrabaina, cūkas šķiņķis inkarnātsarkans, rozes ziedlapas atgādina gaišu zelta caurspīdīgu biķeri, deguna gļotāda līdzīga sarkanlapainai saulrozei, kas pārklāta ar mirdzošu un saldu līmi, dāliju zieds vēžusarkans un kupls kā Šropšīras avis, leduskalni līdzīgi porfīra vai zaļa marmora bluķiem, vecītes lakatiņš kaļķubalts, lietus piles kā dārga dzēriena spulgojošas lāses, sviests kupls kā zelta laša aste, acis atgādina zaļpelēku persiešu tirkīzu un skropstas melnu sveču daktis, mati jaunu zelta florīnu krāsā.
Krājums „Smalkās kaites” pēc pirmpublikācijas 1937. gadā pilnā veidā izdots vēl divas reizes, lielākā daļa šī krājuma darbu pārpublicēti daudzajās viņa prozas izlasēs. Piecas šī krājuma noveles publicētas Ādamsona izlasē franču valodā 2000. gadā, atsevišķi krājuma darbi tulkoti igauniski, lietuviski, krieviski, vāciski, angliski u. c. valodās. Par Ādamsona tradīcijas turpinātājiem mūsu literatūrā atsevišķos aspektos jāuzskata rakstniekus Anšlavu Eglīti (1906–1993) un Zigmundu Skujiņu.
Viesturs Vecgrāvis
