Latvijas leļļu animācijas meistara Arnolda Burova 10 minūšu garā krāsainā īsfilma „Vanadziņš” (1978) ir vienīgais Latvijas kultūras kanonā iekļautais animācijas filmas paraugs. „Vanadziņš” ir Rīgas leļļu kinoskolas mākslinieku fantāzijas lidojuma spilgts, stilistiski lakonisks paraugs, tehniskā risinājumā, vizuālā un dramaturģiskā izteiksmē jaudīgākais šī žanra darbs. Tas ir viengabalains, emocionāls ceļojums realitātei paralēlā pasaulē un ārkārtīgi patiess kino pārdzīvojums visiem vecumiem un visām paaudzēm.
Īsfilma „Vanadziņš” ir Viļa Lāča (1904–1966) tāda paša nosaukuma stāstā balstīta leļļu animācija par mazu puiku un viņa tēvu zvejnieku, kas dzīvo pašā jūrmalas krastā. Scenāriju tai veidoja dzejnieks un esejists Jānis Rokpelnis (1945), kā arī pats Arnolds Burovs, kamerā leļļu kustības fiksēja operators Pēteris Trups (1931). Filmas dekorācijas (mākslinieks Gunārs Cīlītis (1927–2007)) jeb stāsta varoņu dzīvojamo vidi veido zilās jūras plašumi un bāli dzeltenās kāpās paslēpies mazs zvejnieku namiņš. Mierīga aizkadra stāstnieka balss (aktieris Uldis Dumpis (1943)) iepazīstina ar varoņiem un viņu ikdienas rutīnu, kas lēnā garā atkārtojas no dienas dienā, Vanadziņam pavadot tēvu zvejā un caurām dienām spēlējoties ar kaķīti. Vanadziņš sapņo kādreiz kļūt par lielā kuģa kapteini, līdz vakarā pienāk ilgi gaidīta tēta atgriešanās. Tomēr atmosfēriskajā un tēlainajā filmas pasaulē ielaužas rūgtā dzīves realitāte: kādu dienu puika tēvu krastā nesagaida.
„Vanadziņš” ir piemērs, kā ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu stāsta filozofijas atbalsi maza un liela skatītāja sirdī. Filma izceļ, cik liela vērtība ir būt kopā, un to, ka priekam nekas dižs nav vajadzīgs – vien mīlestība pret tuvāko un lieliem sapņiem. Šis kopā būšanas un sapņu spēka mirklis filmā izcelts jo īpaši spilgti – tēva lielajās rokās, kas Vanadziņu paceļ gaisā, viņš no puikas vienā mirklī pārvēršas par vanagu!
Filmas „Vanadziņš” noskaņu nosaka statiskas, lēnas kompozīcijas, vēsi atturīgs kolorīts un vienkāršā, bet precīzās sadzīviskās detaļās risinātā varoņu dzīvojamā telpa, kā arī autentiski veidotie kostīmi. Hronometrāžā īsais stāsts ir poētiski pieklusināts, intīms un ļoti atmosfērisks. Mūzika Burova animācijā vienmēr bijusi līdzīga pilnvērtīgam personāžam un ir nozīmīgs noskaņas virzītājspēks. „Vanadziņam” muzikālo pavadījumu komponējis Imants Kalniņš (1941).
1960.–1970. gados Rīgas kinostudijā gan spēlfilmas, gan dokumentālais kino piedzīvoja mākslinieciski radošu uzplaukumu. Savukārt animācijai vēl vajadzēja atrast savu nišu, stilistiski neatkārtojamu virzienu un attīstīt tehniskās kvalitātes. Lai tas izdotos, 1970. gados sakrita vairāki būtiski priekšnoteikumi – grāmatu ilustratoru, zīmētāju, grafiķu, scenogrāfu mākslinieciskie sasniegumi Arnolda Burova vadībā sakausējās ar profesionālām leļļu teātra tradīcijām.
Arnolds Burovs ir latviešu leļļu animācijas tradīcijas pamatlicējs un visspilgtākais tās pārstāvis. 1944. gadā iesācis darbu Leļļu teātrī kā mākslinieks-butafors un scenogrāfs, vēlāk viņš kļuva par galveno mākslinieku un režisoru. Savukārt 1964. gadā Burova pieredze ļāva nākt klajā ar ierosinājumu dibināt leļļu filmu uzņemšanas studiju. Un tā, teātra pieredzi pielāgojot kino tehniskajai specifikai, 1966. gadā darbību iesāka leļļu kino grupa un tapa pirmā Rīgas kinostudijas leļļu animācijas filma – tautas pasakas sižetā balstītā „Ki-ke-ri-gū!”.
Līdz ar savu pirmo filmu Burovs no meistara kļuva par klasiķi – viņš veicināja animācijas mākslinieku profesionālo izaugsmi un iedvesmoja ar jauniem, aizraujošiem, neizsmeļamiem sižetiem. Latvijas un pasaules pasaku, teiku, tautasdziesmu vai oriģinālos sižetos balstītās animācijas filmas kļuva par nozīmīgu bērnu pasaules uztveres veidotājspēku. Kopumā Burova filmogrāfijā ir vairāk nekā trīsdesmit režijas un scenāriju darbu, iegūta starptautiska autoritāte leļļu filmu jomā.
Būtisks Burova daiļradē bija viņa paša pasaules redzējums, kā rezultātā tapa viņa filmu dziļais, filozofiski izteiksmīgais, labestīgais un vizuāli daudzšķautņainais vēstījums. „Mūsu uzdevums, runājot par mazu skatītāju, ir rūpēties par viņa ētisko un estētisko audzināšanu, un to nedrīkst darīt kaili didaktiskā formā. Didaktika ir jāpaslēpj, lai viņu nejūt, lai viņu neredz. Ar savām filmiņām mēs gribam bērnus audzināt nevis iedarbojoties tik daudz uz viņu prātu, bet gan jūtām.” – kādā no radio intervijām savulaik atzina meistars.
Leļļu kustība filmā ir tehniski sarežģīts, nereti viena vienīga leļļu aktiera aizkadra darbs, kura uzdevums bija panākt ideālu, mehāniski precīzu kustību amplitūdu, jo uz ekrāna viss notiek tuvplāna. Tāpēc filmu titros vienmēr ir uzsvērti lelles vadītāja un lelles meistaru vārdi („Vanadziņa” komandā: leļļu vadītājs Arvīds Noriņš (1924–2004), skulptore Ilze Kiršteina (1955), leļļu meistari I. Berga (1955), Ē. Kiršteins (1951), V. Maksurovs (1955)). Burova filmas izceļas ar plastiskām, plūstošām leļļu kustībām, virtuozām un sarežģītām mizanscēnām un dekorāciju izkārtojumiem un ekspresīviem tuvplāniem. Taisītas ar lielu precizitāti, nedaudz robustu un monumentālu faktūru, līdzās augstvērtīgām filmu vizuāli-stilistiskām īpašībām, lelles uz ekrāna atdzīvojās, spēdamas sniegt tikpat smeldzīgu emociju intensitāti, kā dzīvu aktieru sniegums.
Leļļu karkass tika taisīts no lokanām stieplēm un apaudzēts ar putuplasta kārtām, kurām reljefa līnijas veidoja skulptors. Leļļu lielās acis bija Burova leļļu atpazīstamības zīme – smalki izgleznotas, tās spēja tēliem piešķirt dvēseliskumu. Pēc viņa skolnieka, režisora Jāņa Cimmermaņa (1950) atmiņām, Vanadziņa acis bija uztaisītas tādas, lai tajās varētu redzēt kā viļņojas jūra. Bet pati jūra tika izveidota no pieciem lēni griežamiem ruļļiem, ar putu galotnītēm virsū, un kad šo konstrukciju iedarbināja, radās ticams iespaids.
2016. gadā pirmizrādi piedzīvoja režisora Jāņa Cimmermaņa dokumentālā filma par Arnoldu Burovu un viņa darbiem „Meistara slepenā dzīve”. Arnolda Burova ieguldījums latviešu animācijas kino skolas tapšanā un attīstībā ir neizsakāmi liels. Viņa radošais rokraksts – atpazīstams, domas lidojums – filozofiski ietilpīgs, un kino valoda – augstas vizuālas kultūras piepildīta. Mākslinieka personībai un filmai „Vanadziņš”, kurā šī meistara radošais gars izpaužas tik spilgti, ir nozīmīga vieta Latvijas kino vēstures mantojumā. Publiski daļa no Burova filmu leļļu kolekcijas ir apskatāma režisora vasaras mājā-muzejā: Madonas novada Vestienas pagasta Kadiķu „Leļļu mājā”.
Olga Dolina
Animācijas filmu „Vanadziņš” bez maksas var noskatīties Nacionālā Kino centra portālā www.filmas.lv, spiežot ŠEIT.