Salaspils nometnes (1941–1944) memoriāls 25 ha lielajā platībā ir viens no vērienīgākajiem piemiņas memoriāliem Eiropā un spilgts 1960. gadu otrajā pusē tapis brutālisma arhitektūras piemērs. Tas ir starptautiska mēroga un nozīmes arhitektūras un tēlniecības sintēzes paraugs un izcils arhitektu Gunāra Asara (1934), Oļģerta Ostenberga (1925–2012), Ivara Strautmaņa (1932–2017), Oļega Zakamennija (1914–1968) un tēlnieku Ļeva Bukovska (1910–1984), Oļega Skaraiņa (1923–2017) un Jāņa Zariņa (1913–2000) kopdarbs.
Salaspils memoriālais ansamblis ir ar skaidru un pārdomātu emocionālo dramaturģiju un arhitektonisko kompozīciju. Automašīnu stāvvieta atrodas attālu no paša ansambļa un nokļūt memoriālā ir paredzēts tikai ar kājām, ejot caur priežu mežu. Pirmā apmeklētāja skatam paveras slīpi pacelta raupja betona siena kādreizējās nometnes dzeloņstiepļu žoga vietā, kas simbolizē dzīvības un nāves robežu. Šī siena ar uzrakstu „Aiz šiem vārtiem vaid zeme…” ir gan ieeja memoriālā, gan arī nelielas ekspozīcijas par Salaspils nometni vieta. Ekspozīcija izvietota sienas bloka iekšpusē. Aiz ieejas sienas paveras ceremoniju laukums ar sānos izvietotu melna granīta postamentu, kas īpaši paredzēts oficiālai piemiņas vainagu novietošanai. Te atrodas arī elektroniskais metronoms, kura radītā sirdspukstu skaņa dzirdama visā memoriāla ansambļa teritorijā. Aiz ceremoniju laukuma paveras zāliens ar grandioza izmēra raupja oļu betona tēlniecības figūrām. Te zālienā brīvā kompozīcijā izvietotas iespaidīgas skulptūras – „Māte”, „Nesalauztais”, „Pazemotā” un skulptūru grupa „Solidaritāte”, „Zvērests” un „Rot Front”. Kopā memoriālā ir 3 lielizmēra skulptūras un viena skulptūru grupa. Ap visu skulptūru kompozīciju ved lokveida gājēju celiņš, kura ārējā malā iezīmētas kādreizējo baraku vietas. Memoriālais ansamblis ar iespaidīgo mērogu un stilistisko izturētību apmeklētājos rada emocionālu efektu.
Salaspils nometne, kā arī tajā cietušo un mirušo piemiņa līdz 20. gadsimta 50. gadu beigām nebija aktuāla. Nometnes kādreizējā teritorija netika kopta un tajā bija iekārtota padomju armijas šautuve. Taču 1950. gados situācija mainījās. Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1. sekretāra Ņikitas Hruščova (1894–1971) politika paredzēja uzsvērt Padomju Savienības lomu Otrajā pasaules karā, kā arī, novēršot sabiedrībā uzmanību no Josifa Staļina (1878–1953) noziegumiem, uzsvērt nacistiskās Vācijas nodarījumu kara laikā. Padomju Savienībā tika uzsākta masveida brāļu kapu un memoriālu ansambļu veidošana. 1959. gadā tika sarīkots konkurss Salaspils memoriālā ansambļa izveidei. Tajā pirmās vietas ieguvējs netika izvēlēts, bet prēmēja vairākus priekšlikumus. Projekta tālākās izstrādes autoru grupa tika izveidota no vairāku konkursa priekšlikumu iesniedzējiem un pat pieaicinot konkursā nepiedalījušos. Autoru grupā esošie toreiz jaunie arhitekti Gunārs Asaris, Oļģerts Ostenbergs un Ivars Strautmanis vēlējās pieaicināt Maskavā pazīstamo tēlnieku Ernstu Ņeizvestniju (1925–2016), taču Neizvestnija vietā tika uzspiesta sadarbība ar padomju režīmam izteikti lojāliem māksliniekiem. Spriedze starp arhitektiem un tēlniekiem valdīja visu memoriāla tapšanas laiku, tāpēc jo pārsteidzošāka šķiet tēlniecības un arhitektūras vienotā stilistika un iespaidīgā sintēze, kas novērojama memoriāla gala rezultātā. Arhitekti iestājās par izteikti laikmetīgi nosacītu un vispārinātu izteiksmi, bet tēlnieki par tradicionālāku un padomju okupācijas laikam ierastāku izteiksmi, piemēram, no sākuma memoriāla skulptūras paredzot no granīta, nevis betona. Salaspils memoriālu atklāja 1967. gadā ar padomju laikam raksturīgu vērienīgu svinīgo mītiņu. 1970. gadā memoriāla autoriem tika piešķirts padomju laika augsts apbalvojums PSKP CK un PSRS Ministru padomes Ļeņina prēmija.
Salaspils nometne nacistiskās Vācijas okupācijas laika posmā no 1942. gada maija līdz 1944. gada septembrim darbojās gan kā paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne, gan kā sodīto baltiešu policijas bataljonu un leģionu karavīru ieslodzījuma vieta, gan arī kā nometne ar vēl citām funkcijām, piemēram, tranzītā esošo ieslodzīto īslaicīgai uzņemšanai. Kopumā visā nometnes pastāvēšanas laikā šeit ilgāku vai īsāku laiku bija ieslodzīti 22 000–23 000 cilvēku, no kuriem aptuveni puse bija dažādās akcijās pārvietotas personas, kas nometnē uzturējās tikai īsu laiku.
No memoriāla ansambļa arhitektiem pieredzējušākais bija Krievijā dzimušais un Azerbaidžānas Industriālā institūta Arhitektūras fakultātē studējušais Oļegs Zakamennijs. Viņš Latvijā bija ieradies 20. gadsimta 50. gados, te strādāja par Latvijas Valsts universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļas vecāko pasniedzēju un vēlāk arī Latvijas pilsētu celtniecības projektēšanas institūtā projektu galvenā arhitekta amatā. Gunārs Asaris, Oļģerts Ostenbergs un Ivars Strautmanis bija tā laika jaunie arhitekti, kuri Salaspils memoriāla konkursa izsludināšanas laikā bija tikko vai pirms dažiem gadiem pabeiguši arhitektūras studijas. Taču vēlāk viņi visi trīs izveidoja veiksmīgas karjeras. Gunārs Asaris ilgus gadus, no 1971. līdz 1995. gadam, bija Rīgas pilsētas galvenais arhitekts. Oļģerts Ostenbergs bija Rīgas projektēšanas institūta „Pilsētprojekts” un „Tirdzniecības projekts” galvenais arhitekts, kā arī pasniedzējs Valsts Mākslas akadēmijā un Rīgas Politehniskajā institūtā. Bet Ivars Strautmanis 1972. gadā aizstāvēja habilitētā zinātņu doktora disertāciju par tēmu „Arhitektūras emocionāli informatīvais potenciāls”, bet 1978. gadā ieguva profesora titulu. Viņš ilgus gadus strādāja Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē un ir daudzu publikāciju un zinātnisku darbu autors.
Pie Salaspils memoriāla strādāt tika uzaicināti tēlnieki Ļevs Bukovskis, Oļegs Skarainis un Jānis Zariņš. Ļevs Bukovskis bija tēlnieks, kurš plašāk pazīstams kā Otrā pasaules kara tematikai veltītu pieminekļu autors, piemēram, ir viens no autoriem Uzvaras piemineklim (1985) Rīgā, Oļegs Skarainis bija tēlnieka Teodora Zaļkalna skolnieks un darbojās galvenokārt memoriālās tēlniecības jomā, piemēram, kopā ar tēlniekiem Artu Dumpi (1933) un Aivaru Gulbi (1933) veidojis pieminekļus Rīgas Meža kapos – 1970. gadā režisoram Alfredam Amtmanim-Briedītim (1885–1966) un 1993. gadā kinorežisoram Jurim Podniekam (1950–1992). Jānis Zariņš bija tēlnieks, kurš arī padomju okupācijas gados bija pazīstams kā 1905. gada revolūcijas piemiņas un citu padomju ideoloģijai tuvu tēmu pieminekļu un piemiņas vietu autors, piemēram, piemineklim 11 nošautajiem komjauniešiem Valmierā (1949), Ļeņina pieminekļiem Valmierā (1951), Rūjienā (1952), Gulbenē (1970) un Ventspilī (1975).
Mūsdienās tiek turpināti pētījumi par Salaspils nometni, mēģinot tās vēsturi atklāt bez padomju varas propagandas mītiem. 2016. gadā iznāca pirmā zinātniskā monogrāfija par Salaspils nometni, kura revidē padomju vēstures klišejas, – Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes kolektīvā monogrāfija „Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941–1944”. Salaspils memoriālais ansamblis pieder LR Kultūras ministrijai un atrodas Salaspils novada pārziņā un 2018. gadā atklāta jaunu memoriālā muzeja ekspozīcija, kas stāsta gan par nometni, gan par tai veltītā memoriāla tapšanu. 2017. gadā Salaspils memoriālais ansamblis tika iekļauts Valsts kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes mākslas un arhitektūras piemineklis.
Kristīne Budže
