Reinholds Šmēlings bija Rīgas pilsētas galvenais arhitekts laikā no 1879. līdz 1915. gadam, kad notika strauja pilsētas attīstība un aktīva būvniecība. Šmēlings izstrādāja jaunu pilsētas attīstības plānu, kas noteica skaidrus pilsētas funkcionālā zonējuma un telpiskās struktūras attīstības pamatprincipus, kas redzami šodien, un pats bija autors daudzām gadsimtu mijā celtajām pilsētai būtiskām sabiedriskām ēkām un privātiem īres namiem. Pēc viņa projektiem celtās skolas, slimnīcas, tirgi, ugunsdzēsēju depo un policijas ēkas ir ne tikai sociāli būtiskas, bet arī ar pārliecinošu arhitektoniski māksliniecisku vērtību, kas atbilst 19. un 20. gadsimta mijā Eiropā aktuālajiem stilistiskajiem virzieniem.
Šmēlinga darbības laiks Rīgas pilsētas galvenā arhitekta amatā sakrita ar strauju Rīgas pilsētas izaugsmi. Rīgā strauji pieauga iedzīvotāju skaits, attīstījās rūpniecība un transporta sistēmas. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Rīgas iedzīvotāju skaits pārsniedza 500 000. Šis bija lielisks fons Šmēlingam turpināt sava priekšteča pilsētas arhitekta amatā Johana Daniela Felsko (1813–1902) iesākto. Felsko 19. gadsimta vidū radīja mūsdienu Rīgas centra mugurkaulu ar bulvāru loku apkārt Vecrīgai un tālāko ielu tīklojumu, bet Šmēlings pilsētas telpu piepildīja ar celtnēm, kas ir neatņemama mūsdienu Rīgas tēla sastāvdaļa un būtisks nosacījums, lai Rīgas centra ievērojamu daļu iekļautu UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā 1997. gadā.
Viens no pirmajiem Šmēlinga pienākumiem pilsētas arhitekta amatā bija jauna pilsētas attīstības plāna izstrāde 19. gadsimta 80. gados. Šis plāns gan ir zudis, bet no liecībām, kas ir saglabājušās, ir zināms, ka tas bijis tolaik inovatīvs plānošanas metodikas dokuments, kurā ieskicēti mūsdienu pilsētbūvniecības teorijas pamatprincipi. Daudzi Šmēlinga izstrādātie principi būtiski apsteidz savu laiku, plānā risinot transporta organizācijas, rekreāciju zonu un nepieciešamo apbūves principu jautājumus. Šmēlings ieviesa arī jaunu zemesgabalu uzskaites sistēmu, kuru lieto vēl mūsdienās.
Reinholda Šmēlinga radošais rokraksts ir bijis stilistiski daudzveidīgs un attīstījies atbilstoši Eiropā aktuālajiem virzieniem. Karjeras sākumā tapušās ēkas atbilst neorenesanses stilistikai. Vēlākos gados Šmēlings ietekmējas gan no aktuālajām tendencēm Eiropā, gan vietējām iezīmēm, radot ēkas gan ar jūgendstila, piemēram, īres nams ar veikaliem Miera ielā 5 (1912), gan neogotikas, gan latviešu nacionālā romantisma iezīmēm, piemēram, īres nams Ģertrūdes ielā 38 (1907). Lielākoties viņa projektētās ēkas ir īres nami un privātas villas, kas tapa kā privāti pasūtījumi, kā arī ievērojams daudzums sabiedriskas ēkas, kas tapa kā pilsētas pasūtījums, to vidū ir 3 slimnīcu kompleksi, 2 tirgi, vairāk nekā 20 skolas, 5 ugunsdzēsēju depo, zirgu pasta stacija, administratīvās iestādes u. c.
Gadsimtu mijā par Šmēlinga rokraksta vienu no pazīšanās zīmēm kļuva tā sauktajā ķieģeļu stilā būvētās ēkas. Šim stilistiskajam virzienam raksturīgas dzelteno smilšu ķieģeļu fasādes ar figurālā mūrī veidotām arhitektoniskās apdares detaļām. Dažkārt tika izmantotas dažādu toņu ķieģeļu joslas. Ķieģeļu stila spilgti piemēri ir Šmēlinga projektētie ugunsdzēsēju depo Ludzas ielā 24 (1886, tagad Latvijas Kultūras akadēmijas ēka) un Matīsa ielā 9 (1902), Rīgas 1. slimnīcas Administratīvā ēka (1906), Aleksandra tirgus (1902, tagad Vidzemes tirgus) un Āgenskalna tirgus (1911).
Vēl viens stilistiskais virziens Šmēlinga radošajā rokrakstā bija ēkas, kuru fasādē sarkano ķieģeļu apdare kombinēta ar gaiša apmetuma laukumiem. Tas bija viens no gadsimta mijas Eiropas ziemeļu daļas būvmākslas modes virzieniem. Tam atbilstošas ēkas redzamas gan Vācijā, gan Skandināvijas valstīs. Šajā stilistikā celtas daudzas Šmēlinga projektētās Rīgas skolas, piemēram, pilsētas pamatskola Augusta Deglava ielā 3 (1908–1909, tagad Rīgas Kristīgā vidusskola), slimnīcas, piemēram, Rīgas 2. slimnīca Pilsoņu ielā 13 (1908–1915, tagad Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca) un pakalpojumu ēkas, piemēram, kanalizācijas sistēmas sūkņu stacija Eksporta ielā 2b (1908).
Būtisks Reinholda Šmēlinga devums un jauninājums ir ēku iekštelpu plānojums. Šmēlings radīja līdz tam Rīgā nelietotu skolas ēku plānojumu, kurā mācību klases piekļaujas gaitenim, kas bija domāts atpūtai. Tāpat Šmēlings piedalījās pie Rīgas 1. pilsētas teātra (tagad Latvijas Nacionālā opera un balets) nama atjaunošanas pēc ugunsgrēka 1882. gadā. Ārējais veidols tolaik palika nemainīts, bet iekštelpas tika būtiski pārveidotas.
Reinholds Šmēlings dzimis Rīgā 1840. gadā. 1858. gadā viņš iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas Arhitektūras nodaļā, kuru beidza ar zelta medaļu un stipendiju ārzemju ceļojumam. Pēc studijām Šmēlings četrus gadus pavadīja Vācijā un Itālijā. No turienes viņš atgriezās ar redzētās arhitektūras zīmējumu, skiču un uzmetumu kolekciju. Pēc ārzemju ceļojuma Reinholds Šmēlings strādāja Sankpēterburgā un Krimā, līdz viņu 1879. gadā uzaicināja kļūt par Rīgas pilsētas arhitektu. No šī amata Šmēlings pensionējās 1915. gadā un pēc diviem gadiem mira.
Līdz mūsdienām ir saglabājies gandrīz 100 arhitekta projektētu dažādu funkciju ēku, no kurām liela daļa ir saglabājusi oriģinālajam tuvu izskatu un sākotnējo funkciju. Liela daļa Šmēlinga projektēto ēku iekļautas Valts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts vai vietējas nozīmes pieminekļi. Dažu Šmēlinga projektēto ēku pārbūves kļuvušas par mūsdienu Latvijas arhitektūras notikumiem. Kopš 2012. gada ik gadus Rīgas pilsētas arhitekta birojs rīko Reinholda Šmēlinga vārdā nosauktu Rīgas arhitektūrai un pilsētvidei veltītu konferenci.
Kristīne Budže
