Komponista Pētera Vaska (1946) opuss stīgu orķestrim „Musica dolorosa”, 1983

Parasti Pēteri Vasku min vienā teikumā ar igauni Arvo Pertu (1935), gruzīnu Giju Kančeli (1935−2019), poli Henriku Mikolaju Gurecki (1933–2010), iezīmējot konkrētu ģeogrāfisko kultūrtelpu un akcentējot latviešu autora daiļrades tuvību jaunā garīguma paradigmai. Taču komponista individualitāte pārkāpj šādi novilktas robežas, un Latvijas kultūras kanonam izvēlētā Pētera Vaska opusa „Musica dolorosa” kontekstā drīzāk jāpiesauc divi gados vecāki komponista laikabiedri – Lūcija Garūta (1902–1977) un Dmitrijs Šostakovičs (1906–1975). „Musica dolorosa” rakstīta Pētera Vaska māsas piemiņai – un tas atsauc atmiņā ne tikai agrāk tapušās autora partitūras – „In memoriam” un „Mūziku aizgājušajam draugam” –, bet arī Garūtas klavierkoncertu un Šostakoviča Otro klavieru trio. Šāds komponistu trijotnes salikums pievērš uzmanību vētrainām 20. gadsimta mākslas un sabiedrības norisēm – mūzikā saduras cīņa starp labo un ļauno, izgaismojas visdziļākā traģika un visapgarotākā apcere, ar komplicētiem izteiksmes līdzekļiem tiek risināti paši būtiskākie eksistenciālie, filosofiskie, psiholoģiskie jautājumi, iedzīvinājumu gūst metafiziskas dimensijas, vēstures notikumu atspoguļojums un nākotnes pareģojumi, atklājas šīszemes dzīves skaistums un paveras skats uz viņpasauli. Lai arī kādas būtu politiskās, reliģiskās, stilistiskās, mentālās atšķirības, šajos gadījumos komponista radošā pasaule parādās ar satriecošu spēku.

Pētera Vaska daiļrades instrumentārijs ir ļoti daudzpusīgs. Viņš radījis kanoniskus opusus instrumentiem solo („Grāmata” čellam, „Ainava ar putniem” flautai, „Bass Trip” kontrabasam), rakstījis stīgu kvarteta, klavieru trio, klavieru kvarteta, pūšaminstrumentu kvinteta sastāvam, ar tādiem pašiem panākumiem komponējis skaņdarbus klavierēm, izzinājis liela simfoniska orķestra un daudzbalsīga kora iespējas. Taču ir vēl kāds iemesls, kādēļ izcelta tieši „Musica dolorosa” – īpaši tuvs komponistam ir stīgu orķestris, pie tā viņš atgriezies daudzkārt, un stīgu instrumentu kontemplatīvajos dziedājumos un dramatiskajā ekspresijā Pēteris Vasks acīmredzot atradis vispiemērotāko izpausmi savam vēstījumam.

Par 1983. gadā rakstīto un nākamā gada maijā Tovija Lifšica (1928–2015) vadītā Latvijas filharmonijas kamerorķestra pirmatskaņoto partitūru komponists izteicies: „Šis ir mans traģiskākais opuss, vienīgais, kurā nav optimisma, nav cerības – tikai sāpes”. Jā, „Musica dolorosa” skaņurakstā nav dzirdamas Pēterim Vaskam citkārt tik tuvās putnu dziesmas un folkloras atspulgi, nav transcendentāli trauslu motīvu un apskaidrotas izskaņas. Tomēr šeit nevalda arī Vaska agrīnajā daiļradē regulāri sastopamā groteska un tokātiskā agresija – destruktīvu tēlu atainojumu un nesamierināmu spēku sadursmi te aizstāj dziļš iekšējs dramatisms, emocionāls piesātinājums un saliedēts mūzikas plūdums. Tās neapšaubāmi ir sēras, taču ar neiztrūkstošu garīgas vertikāles klātbūtni, kas Pētera Vaska daiļradē ir neatņemama.

„Musica dolorosa” rakstīšanas laikā Vaskam bija 37 gadi. Turpmākajos piecpadsmit gados tapa tādi brieduma perioda opusi kā klavieru trio „Episodi e canto perpetuo”, koncerts angļu ragam un orķestrim, fantāzija klavierēm „Izdegušās zemes ainavas”, balāde korim „Litene”. Pēc vijoļkoncerta „Tālā gaisma” un Otrās simfonijas Pētera Vaska mūzika kļūst viengabalaināka un viendabīgāka, 21. gadsimtā regulāri atskatoties uz 20. gadsimtā komponēto skaņdarbu izteiksmes līdzekļu spektru un ideju loku. Viņš Latvijā ir kļuvis par tādu pašu klasiķi kā Arvo Perts Igaunijā, un, neraugoties uz pavisam jaunu komponistu paaudžu ienākšanu, turpina rakstīt mūziku joprojām. Uzturot saikni starp fiziski tveramu zemi un debesīm, kurās ir putnu dziesmas, eņģeļu balsis un, ļoti iespējams, arī Šostakoviča, Sergeja Prokofjeva (1891–1953), Igora Stravinska (1882–1971), Artūra Grīnupa (1931–1989) un Lūcijas Garūtas nemirstīgās dvēseles.

Armands Znotiņš