Latvijas kultūras kanonā tradīcija maijā noturēt dievkalpojumus pie brīvdabas krustiem ir iekļauta kā vienota vērtība kopā ar tradīciju mirušo ofīciju Latgalē un Augšzemē. Maija dievkalpojumi brīvā dabā pie ceļmalas un ciemu (sādžu) krustiem ir viena no spilgtākajām tautas dievbijības izpausmēm Latgalē, reizē dziedāšanas prieka atklāsme, Latgales pavasara skaņu ainavas komponents un viens no latgaliskās piederības muzikālajiem simboliem. Tās precīzs vecums nepietiekamas izpētes dēļ vēl nav noteikts, taču par 18. un 19. gadsimtu miju tālāk pagātnē tas, domājams, nesniedzas. Nav izslēgta netieša šīs tradīcijas saikne ar senajām tautiskajām pavasara brīvdabas dziedāšanas ieražām.
Maijs Romas Katoļu baznīcas kalendārā ir Svētās Jaunavas Marijas mēnesis – laiks, kad tai tiek veltīti īpaši dievkalpojumi un lūgšanas. Maija dievkalpojums ir Jaunavas Marijas godināšanas un pielūgsmes rituāls. Latgalē un Augšzemē šī tradīcija izveidojās kā katoļu pasaulē jau izplatītas tradīcijas īpatnējs lokalizējums. Tie notika maija vakaros, lielākoties brīvdienās, ļaudīm sapulcējoties pie brīvdabas krustiem – lieliem, ceļa malā, ciema centrā vai galā, tuvējā kapsētā, pie mājām vai baznīcas dārzā uzstādītiem krucifiksiem. Nereti tie bija zemas sētiņas apjozti, tās iekšpusē novietoti soli. Krusti maijā tika bagātīgi rotāti ziedu pušķiem un vītnēm. Solos sasēdās svinīgi uzposušies dievkalpojuma dalībnieki. Jaunākie dalībnieki un tie, kam nepietika vietas, stāvēja kājās.
Maija dievkalpojumus ļaudis sauca par „dzīduošona pi krusta” un noturēja pēc pašu ierosmes – bez garīdznieku klātbūtnes un vadības. Dievkalpojumu vadītāji bija no pašu vides. Visbiežāk tās bija gados vecākas sievas, kuras labi pārzināja rituāla uzbūvi, prata melodijas un zināja ik nākamo uzsākt visiem piemērotā augstumā.
Maija dievkalpojumu centrālais elements ir Marijas dziesmas. Tajās stāstīts par Marijas dzīvi, ciešanām un nopelniem cilvēces labā. Šīs dziesmas tiek dziedātas arī daudzos citos gadījumos. Taču galvenā to izpildīšanas reize ir maija dievkalpojumi. Dziesmu melodijas dziedātāji zina no galvas, tās tiek pārmantotas mutiski – tāpat kā tautasdziesmu melodijas. Teksti ir doti lūgšanu grāmatās, ko izmanto dziedāšanas laikā. Dziesmu izvēli un secību katrā konkrētā gadījumā nosaka klātesošo dziedātāju pieredze un vietējās tradīcijas. Daudz dziedātas dziesmas ir, piemēram, „O, Svātā Mōte, pī tevis steidzam”, „Dīva Mōte, tevi slavējam”, „Sveika, jyuras zvaigzne”. Lielākoties dzied divbalsīgi. Melodijas un teksti pārsvarā ir Centrāleiropas cilmes dziesmu lokalizācijas.
Obligātas dievkalpojuma sastāvdaļas ir arī Jaunavas Marijas litānija (Loreto litānija; tās aizsākumi iesniedzas 13. gadsimtā), garīgo tekstu lasījumi, kas katrai maija dienai ir savi, un „značku” vilkšana. Vārds „značka” ir poļu cilmes. „Značka” ir taisnstūra zīmīte, uz kuras ir numurs, kas norāda uz kādu uzdevumu, kas zīmīti izvilkušajam noteiktā laika ietvarā ir jāizpilda. Uzdevumu saraksti ir atrodami lūgšanu grāmatās, maija dievkalpojumu nodaļās. Dažkārt tie ir jau pārrakstīti uz pašas zīmītes, piemēram, „Par vysu mēnesi sorgojis malōšonas un jo gadeisis samalōt, tod tyuleit atskait vīnu reizi Tāvs myusu”. „Značkas” rituāla vadītāja tur savā lūgšanu grāmatā. Kad pienākusi vilkšanas reize, dievkalpojuma dalībnieki pēc kārtas izvelk katrs savu zīmīti.
Nosaukto elementu secība dažādās vietās mēdz būt atšķirīga, kas nav nekas pārsteidzošs, jo arī citos aspektos maija dievkalpojumi Latgalē un Augšzemē vai ik ciemā/pagastā ir nedaudz citādi. Brīvdabas krusti, pie kuriem notiek maija dievkalpojumi, ir raksturīga Latgales, agrāk arī Augšzemes ainavas sastāvdaļa. Krustu uzstādīšanas spēcīgs vilnis brāzās pāri katoļu pasaulei 17. gadsimta beigās un 18. gadsimtā Latgalē, Lietuvā, Bavārijā, daudzviet Polijā, šur tur Alpos u. c. šī tradīcija ir sasniegusi mūsdienas. Latgalē uzmanība krustiem dažādās formās un reizēs tiek pievērsta cauru gadu, taču maija dievkalpojumi ir to godināšanas galvenais gada notikums.
Lai gan Svētajai Jaunavai Marijai veltītie maija dievkalpojumi ir katoļu pasaulei vispārraksturīga parādība, to Latgalē un Augšzemē izplatītā brīvdabas forma gan norises apstākļu, veidojuma un pārmantošanas aspektā, gan šīs prakses vērienīguma ziņā ir izcila.
Padomju laikā neskaitāmi ceļmalas krusti tika iznīcināti un maija dievkalpojumu tradīcija apkarota. Tā saglabājās tikai nedaudzās nomaļās vietās. Mūsdienās šī tradīcija Latgalē daudzviet piedzīvo atjaunotni. Dažviet tā tiek piedāvāta arī kā t. s. sakrālā tūrisma objekts. Ko līdzīgu mēģina iesakņot arī dažviet ārpus Latgales. Piemērs tam ir pēdējo gadu prakse Suitu novadā. Pēdējos gados maijā vienu reizi dievkalpojums tiek noturēts arī Brīvdabas muzejā.
Ar bagātajām maija dievkalpojumu tradīcijām Balvu novadā var iepazīties Balvu reģiona kultūrvēstures datubāzē.
Mārtiņš Boiko