Latvijas kultūras kanonā mirušo ofīcija tradīcija Latgalē un Augšzemē ir iekļauta kā vienota vērtība kopā ar tradīciju maijā noturēt dievkalpojumus un dziedājumus pie brīvdabas krustiem. Mirušo ofīcijs Latgalē un Augšzemas katoliskajos pagastos ir īpatnējs tautas dievkalpojums, ko izpilda galvenokārt mājās, bez priestera līdzdalības un kurā tiek aizlūgts par mirušajiem. To 18. gadsimta beigās ieviesa jezuītu misionāri un kopš tā laika tas šeit ir viena no spilgtākajām tautas dievbijības izpausmēm un svarīga tradicionālās mūzikas forma. Kā aizlūgums par mirušajiem tas ir ģimenes vērtību balsts, paaudžu saiknes uzturētājs un veidotājs pāri dzīvības un nāves slieksnim. No psiholoģijas viedokļa mirušo ofīcijs ir efektīvs sēru procesa jeb sērošanas rīks. Kopš 20. gadsimta beigām arvien pieaug mirušo ofīcija kā latgaliskās piederības faktora vērtība.
Mirušo ofīcijs vēsturiski ir stundu lūgšanas paveids (katoļu baznīcas divas galvenās dievkalpojuma formas ir Svētā Mise un stundu lūgšanas). Paši izpildītāji to sauc par psalmiem (saļmes, salmys, saļmas – atkarībā no izloksnes), bet katoļu baznīcas praksē un zinātniskajā literatūrā – par mirušo ofīciju (no latīņu officium defunctorum). Tas ir radies ap 800. gadu, domājams, Romā un tika izpildīts kā ekzekviju (bēru liturģijas) daļa bēru dienā, kā arī pie mirušo vāķēšanas un 2. novembrī (Visu dvēseļu dienā). Tā muzikālais pamats ir psalmodija – gregoriskā korāļa senākā un vienkāršākā forma. Gadsimtu gaitā mirušo ofīcijs ir pazīstams kā aizlūgums, ko notur galvenokārt garīdznieki un latīņu valodā. Tāpēc pārsteidzoši ir to kopš 18. gadsimta beigām uziet Latgales un Augšzemes latviešu tautības iedzīvotāju tradicionālajā repertuārā, latgaliešu valodā kā daļēji mutiski pārmantojamu, t. i. daļēji folklorizētu fenomenu, ko izpilda pēc pašu iniciatīvas, proti, tāpat kā tautasdziesmu – bez kādas ārējas organizācijas. Divu gadsimtu garumā un arī šodien mirušo ofīcijs patur savu ļoti nozīmīgo vietu šajā repertuārā.
Pilns mirušo ofīcija izpildījums aizņem pusotru līdz divas stundas. Tas visbiežāk tiek noturēts mājās, sēžu veidā. Latgales un Augšzemes iedzīvotāju, sevišķi lauku iedzīvotāju, acīs tas ir kaut kas, kas pieder pie mājas dzīves, ir tās sastāvdaļa. Tāpat kā nāve pati. Latgalē, it īpaši laukos, arī mūsdienās visbiežāk mirst mājās un nevis slimnīcā vai veco ļaužu mītnē. Laukos tad arī ir tā, ka nelaiķis netiek viss aizgādāts prom uz morgu, bet gan līdz bērēm paliek mājās – klētī vai verandā, vai kādā citā vēsā, tīrā vietā. Līdz bērēm var nākties gaidīt vairākas dienas. Kamēr mirušais iezārkots guļ kādā blakustelpā vai saimniecības ēkā, notiek gatavošanās sēru svinībām. Vakaros, kas atlikuši līdz bērēm, tiek izpildīts mirušo ofīcijs. Agrāk tas tika noturēts ik vakarus. Tagad šī tradīcija vēl ir spēkā šur tur Ziemeļlatgalē. Citur tagad mirušo ofīciju mēdz nodziedāt pēdējā vai pēdējos divos vakaros pirms bērēm. Kopā sanāk mājinieki, kaimiņi, mirušā radinieki un draugi un notur ofīcija lūgšanu. Galds, visbiežāk parasts taisnstūra galds dzīvojamā istabā, pie kura sēž dziedātāji, ir klāts ar baltu linu galdautu. Uz tā stāv aizdegtas sveces un krucifikss. Dažos Latgales pagastos līdzās krucifiksam un svecēm atrodas uz apakštases uzbērta sāls šķipsna un rupjmaize – atsevišķs rieciens vai pāris šķēles, dažkārt arī vesels kukulis. Tie ir mājas svētības simboli.
Citas reizes, kad izpildījums notiek mājās, ir gadadiena, kad ir pagājis gads kopš cilvēka nāves, un piemiņas aizlūgums, ko rīko ik gadus ģimenēs par visiem tās aizgājējiem kopā. Nāves gadadienas svinēšana Latgalē vēl arvien ir izplatīta. Tā mirušajam iezīmē pāreju, un proti, par viņu vienu pašu mirušo ofīcijs pēc tam vairs parasti netiek lūgts. Pirmajā nāves gadadienā viņš tiek uzņemts attiecīgās ģimenes mirušo pulkā, kuriem visiem kopā vienreiz gadā rīko piemiņas svinības, kur ofīcija izpildījums ieņem galveno vietu.
Ieraža mirušo ofīciju reizi gadā noturēt par visiem savas ģimenes mirušajiem kopā mūsdienās ir manāmi gājusi mazumā. 20. gadsimta 20. un 30. gadi vēl bija šīs tradīcijas ziedu laiki, kad rudens mēnešos oktobrī un novembrī, tumšajā laikā ap Visu dvēseļu dienu vai ikkatrā sētā tās iemītnieki rīkoja mirušo ofīcija sēdi. Arī mūsdienās šī tradīcija dažviet vēl ir dzīva. Šos lielos rudens aizlūgumus rīko ģimenes dzīvie par ģimenes mirušajiem. Taču šie izpildījumi nav tikai gadskārtējs aizlūgums par aizgājušajiem. Tie ir arī svarīga tikšanās reize, kad kopā sanāk visi ģimenes locekļi. Visi cenšas atrast iespēju šajā reizē ierasties savā dzimtajā sētā, pat ja dzīvo un strādā tālu prom no tās. Tā kā, it īpaši, pateicoties kopīgai lūgšanai, šajā dienā ģimenes locekļu apziņā tiek atsaukti mirušo tēli, tad šī savā ziņā ir arī dzīvo tikšanās ar mirušajiem. Arī tādā nozīmē šajā dienā visa ģimene ir kopā. Tas ir gadskārtējs notikums, kas pāri dzīvības un nāves slieksnim stiprina ģimenes kopību un dzimtenes izjūtu.
Baznīcā mirušo ofīcijs parasti izskan reizi gadā – Visu dvēseļu dienā – 2. novembrī. Baznīcēni sanāk kādas divas stundas pirms mises un notur aizlūgumu. Līdzīgi ir ar izpildījumiem kapsētās. Kad notiek kapu svētki, dziedātāji sanāk kādas stundas pirms priestera ierašanās un izpilda mirušo ofīciju. Tas notiek kapličā vai arī pie krucifiksa kapsētas centrā.
Kā zināms, katoļu dogmā līdzās debesīm un ellei nozīmīga vieta ir šķīstītavai, kurā rod pagaidu mitekli mirušo dvēseles, kamēr tās tur mokās tiek attīrītas no grēkiem un var doties uz debesīm. Mirušo ofīcija izpildījums ir viens no iespaidīgākajiem aizlūgšanas veidiem par dvēselēm šķīstītavas ugunī. Latgales ļaudis labi apzinās mirušo ofīcija kā lūgšanas dogmatisko kontekstu un uzskata tā izpildījumu par vērtīgu iespēju paust savu mīlestību un sniegt atbalstu tuviniekiem vēl arī pēc viņu nāves. Šī apziņa ar savu lūgšanu būt līdzdalīgam tuva cilvēka liktenī arī pēc viņa aiziešanas, spēt kaut ko ietekmēt tajā, ir varens dzinulis, kas liek rīkot arvien jaunus un jaunus ofīcija izpildījumus arī pat ļoti smagos materiālos apstākļos. Mīlestībā un pienākumā pret tuviniekiem sakņotā vēlme palīdzēt un ticība šādas palīdzības iespējai ir aplūkojamās tradīcijas pastāvēšanas un pārmantošanas pamats.
Daudzviet Latgalē mirušo ofīcija izpildījums sākas ar Rožukroņa deklamāciju. Taču galvenais struktūrelements ir psalmi. Ofīcija pirmajā daļā psalmi mijas ar Bībeles solo lasījumiem un korī izpildītiem responsorijiem. Mirušo ofīcijam gandrīz vienmēr tiek pievienota garīgo dziesmu virkne.
Padomju okupācijas laikā mirušo ofīcija izpildīšanas prakse netika īpaši apkarota. Tomēr tās likteni tumšais ateisma un komunistiskās diktatūras laiks tālejoši ietekmēja tādējādi, ka tika pārtraukts pārmantošanas cikls: lai nodrošinātos pret nepatikšanām skolā, kurām tad sekotu sabojātas tālākās izglītības un karjeras iespējas, bērnus un jauniešus pašas dziedātājas norobežoja no dalības sēdēs. Tāpat cilvēki, kas ieņēma sabiedriski nozīmīgus amatus – skolotāji, sabiedriskie darbinieki, ārsti u. tml. – baidīdamies iekulties nepatikšanās, atturējās no mirušo ofīcija praktizēšanas. Tālab mūsdienās izpildītāji ir lielā pārsvarā veci ļaudis un tradīcijas pastāvēšana ir apdraudēta.
2012. gadā klajā nāca folklorista pētnieka Aigara Lielbārža un muzikologa Mārtiņa Boiko sastādītais un anotētais DVD/CD izdevums „Psalmu dziedāšana Latgalē. Officium defunctorum”. 2012. gadā mirušo ofīcija dziedāšana bija iekļauta folkloras festivāla „Baltica” programmā.
Mārtiņš Boiko