Lībiešu tradicionālā kultūra

Senatnē lībieši apdzīvoja plašus apgabalus mūsdienu Latvijas teritorijā – Vidzemes rietumdaļu no Igaunijas robežas starp Ainažiem un Burtnieka ezeru ziemeļos līdz Daugavai dienvidos, ietverot Salacgrīvu, Limbažus, Siguldu, Rīgu, Ikšķili, Daugmali, Ogri, Lielvārdi, Aizkraukli, kā arī Kurzemes ziemeļus no Abavas līdz Ziemeļkurzemes zvejniekciemiem ar Ventspili, Talsiem, Kandavu. Gadsimtu gaitā lībieši saplūda ar kaimiņos dzīvojošajām baltu ciltīm – latgaļiem, zemgaļiem un kuršiem, šo cilšu un lībiešu saskares joslā, kā arī bijušajās lībiešu teritorijās ap Gauju un Daugavu, izveidojoties latviešu valodas pamatā esošajam vidus dialektam. Savukārt Ziemeļrietumu Vidzemē, kur lībiešu valoda skanēja vēl 19. gadsimta vidū, un lībiešu vēsturiskajās teritorijās Kurzemē tiek runātas t. s. latviešu valodas lībiskās izloksnes, kurās lībiešu valodas ietekme ir ievērojami lielāka nekā latviešu literārajā valodā.

Lībiešu valodas ietekmē latviešu valodā izveidojies uzsvars uz pirmās zilbes, bagātīgs aizguvumu klāsts (piemēram, sēne, maksāt, kaija, muiža, māja, kukainis, vai, vajag, laulāt, kāzas, puisis, ķīla, zaimot, tērauds, ļipa, loms, ķeksis, jauda, sulainis, puncis, puķe, ķēms u. c.) un daudzas dziļākas valodas parādības. Lībiešu valodas loma latviešu valodas izveidē liecina arī par ietekmi, kāda lībiešu tradicionālajai kultūrai kopumā bijusi arī uz citiem latviešu nacionālās kultūras elementiem – tradīcijām, folkloru, materiālās kultūras mantojumu.

Lībiešu pēdas saskatāmas arī latviešu mūsdienu kultūrā – lībieši un lībiskais mantojums izmantoti kā motīvs dažādu literāru, mūzikas, teātra un mākslas darbu tapšanā. Piemēram, Ausekļa (1850–1879) dzejolis „Pēdējā lībieša domas pie Salacas ietekas”, Noras Ikstenas (1969) romāns „Jaunavas mācība” (2001), Gunāra Priedes (1928–2000) un Mārtiņa Zīverta (1903–1990) lugas, Kurta Fridrihsona (1911–1991) gleznotie darbi, Imanta Ziedoņa (1933–2013) un Imanta Auziņa (1937–2013) apdzejotie lībiešu motīvi, Raimonda Tigula (1972) lībiešu melodiju apdares un daudzi citi. Tāpat lībiešu izcelsmes kultūras darbinieki devuši lielu ieguldījumu Latvijas mūsdienu kultūrā un sabiedriskajos procesos, piemēram, otrā latviešu oriģināldzejas krājuma autors Jānis Princis (1796–1868), diriģents un Doma kora skolas izveidotājs Jānis Erenštreits (1942), rakstnieki Herberts Dorbe (1894–1983) un Inga Ābele (1972), folkloristu Staltu ģimene, valodnieks un politiķis Krišjānis Kariņš (1964) un vēl citi.

Lībiešu tradicionālā kultūra un valoda līdz mūsdienām saglabājusies, pateicoties pēdējai lībiešu kompakti apdzīvotajai teritorijai – 12 zvejniekciemiem Ziemeļkurzemes piekrastē (Melnsils, Kolka, Vaide, Saunags, Pitrags, Košrags, Mazirbe, Sīkrags, Jaunciems, Lielirbe, Miķeļtornis un Lūžņa), ko tradicionāli dēvē par Lībiešu krastu (līb. Līvõd rānda). Šīs teritorijas unikalitātes saglabāšanā nozīmīga loma bijusi ciemu ģeogrāfiskajai izolētībai (tie atrodas šaurā un smilšainā piekrastes joslā, atdalīti no iekšzemes ar purviem un citiem dabiskiem šķēršļiem) un tās noteiktajam atšķirīgajam dzīvesveidam, kas atspoguļojas arī Kurzemes lībiešu valodā tradicionāli izmantotajos lībiešu (rāndalizt ‘lībieši, jūrmalnieki’, kalāmīed ‘lībieši, zvejnieki’) un latviešu (mōmīed ‘latvieši, zemnieki’) etnonīmos.

Tieši šeit izveidojusies unikālā Kurzemes lībiešu kultūrtelpa, kura kopā ar lībiešu valodu un seno ieražu un priekšstatu sistēmu, kas ietver gan latviešu tradicionālajai kultūrai līdzīgus, gan atšķirīgus – somugriskus motīvus –, uzskatāma par lībiešu tradicionālās kultūras pamatu. Kopš 19. gadsimta vidus norisinās arī aktīvs lībiešu valodas un tradicionālās kultūras vērtību dokumentācijas process, kurā liela loma bijusi igauņu un somu zinātniekiem, kā arī mūsdienu lībiešu izcelsmes pētniekiem.

Abi pasaules kari un tiem sekojošā PSRS pierobežas režīma izveide Lībiešu krastā jau 1960. gados lika lībiešiem lielākoties pārcelties uz dzīvi citur, tāpēc mūsdienās lībieši dzīvo izklaidus, bet lielākā koncentrācijā – Rīgā, Ventspilī un Kolkas un Tārgales pagastā. Tomēr arī vēlākā laikā lībieši turpinājuši tradicionālās kultūras kopšanu un popularizēšanu, piemēram, jau 1970. gados izveidojot savus folkloras ansambļus Rīgā („Līvlist ”) un Ventspilī („Kāndla”), līdz ar to liekot pamatu arī plašākai folkloras kustībai Latvijā, kā arī turpinot apkopot un izdot lībiešu kultūras vērtības.

Jau kopš 19. gadsimta vidus, taču īpaši aktīvi 1920.–1930. gados attīstījās arī lībiešu modernā kultūra – literatūra, mūzika un māksla. Mūsdienās šis process turpinās, veidojot jaunas kultūras vērtības – regulāri notiek lībiešu dzejas lasījumi un mākslas izstādes, turpina iznākt daiļliteratūras izdevumi lībiešu valodā un rodas jauni skaņdarbi. No aktīvākajiem lībiešu kultūras kopējiem mūsdienās minami lībiski rakstošie dzejnieki – grafiķe Baiba Damberga, valodnieki Valts Ernštreits (1974) un Ķempju Kārlis, Baltijas asamblejas balvas ieguvēja un lībiešu vēstures pētniece Renāte Blumberga (1971), folkloriste Julgī Stalte (1978), novadpētniece Baiba Šuvcāne (1947) un citi.

Mūsdienās ar lībiešu tradicionālās kultūras kopšanu nodarbojas vairākas sabiedriskās organizācijas – Līvõ Kultūr sidām (Lībiešu kultūras centrs), Līvu savienība u. c. Kopš 1989. gada augusta pirmajā sestdienā Mazirbē pie 1939. gadā Latvijas, Igaunijas, Somijas, Ungārijas un lībiešu sadarbībā celtā lībiešu tautas nama notiek ikgadējie Lībiešu svētki, tāpat top lībiešiem veltīti izdevumi un notiek dažādi tematiski pasākumi. 2011. gads bija izsludināts par starptautisko Lībiešu valodas un kultūras gadu ar bagātīgu programmu Latvijā un ārvalstīs. 2012. gadā iznāca plaša „Lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīca”. Savukārt 2011. gadā igauniski, bet 2013. gadā latviski izdots apjomīgs rakstu krājums „Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra”. Ar lībiešu tradicionālo kultūru un valodu plašāk iespējams iepazīties arī 2006. gadā izveidotajā portālā Livones.net, ko tuvākajā laikā plānots atjaunot un papildināt.

Valts Ernštreits