Koka ēkas Rīgā ir unikāla Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļa. Bagātais koka ēku mantojums ietver gan pilsoniskus apartamentus, gan strādnieku priekšpilsētas mājokļus. Tās raksturo visplašāko vēsturisko stilu raibums, kā arī Rīgai raksturīga augsta ēku detaļu kultūra un meistarīgā apdare. Rīgas koka apbūves daudzums un kvalitāte ir viena no vērtībām, kāpēc Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Ķīpsala, Kalnciema ielas kvartāli un ēkas Mūrnieku ielā un tās apkārtnē ieņem īpašu vietu Rīgas koka apbūvē, jo šajās vietās ir saglabājušās ne tikai atsevišķas koka ēkas, bet to ansambļi. Šīs trīs vietas ir arī labākie Rīgas piemēri, kā koka apbūve tiek saglabāta un piemērota mūsdienu sadzīvei, vēsturiskā saglabāšanas un interpretācijas procesā radot pievienotu mūsdienu arhitektūras un pilsētvides vērtību.
Koka apbūve Rīgā vēsturiski visos laikos bijusi bagātīgi pārstāvēta. Līdz pat 17. gadsimta beigām pat daļa Vecrīgas ēku bija no koka vai pildrežģa konstrukcijām. Taču tradicionāli par koka arhitektūru tiek runāts, domājot par Rīgas priekšpilsētu apbūvi. 18. gadsimta 60.–90. gadi tiek uzskatīti par Rīgas priekšpilsētu un to muižiņu uzplaukuma laiku, kas vairumā gadījumu tika celtas no koka. Bet 19. gadsimta Rīgu arhitekts un arhitektūras vēstures pētnieks Pēteris Blūms ir nosaucis par koka lielpilsētu ar akmens sirdi Vecrīgas veidolā. Rīgā salīdzinoši ar citām Eiropas pilsētām koka ēkas tika celtas ilgāk, līdz pat 19. gadsimta beigām – 20. gadsimta sākumam, kad pēc Vecrīgas nocietinājuma vaļņu nojaukšanas laikā no 1857. līdz 1863. gadam izveidojās mūsdienu bulvāru loku apbūve ar mūra daudzstāvu ēkām. Pilsētas centrā starp mūra daudzstāvu ēkām saglabājušās atsevišķas divstāvu koka ēkas rada Rīgai īpašu robaino ielu perspektīvu. Rīgas koka arhitektūrā atspoguļojos visi vēsturiskajiem periodiem raksturīgie stili – baroks, klasicisms, historicisms, jūgendstils u. c. Tomēr to īpašais šarms ir to detaļās – logu apmalēs, portālos, pilastros, kolonās, slēģos, kapiteļos, frontonos, oriģinālajās bēniņu logu izbūvēs, dzegās, durvju dizainā, rustos, utt.
Salīdzinājumā ar citām Eiropas pilsētām, Rīgas koka apbūve ir retāk cietusi miera laika ugunsgrēkos, bet biežāk postīta kara apstākļos vai speciāli nodedzināta. Par īpaši traģisku tiek uzskatīts 1812. gada ugunsgrēks. Toreiz, tuvojoties Napoleona karaspēkam, neapdomīgi tika dota pavēle nodedzināt priekšpilsētas. Plašie ugunsgrēki ietekmēja lielu gaisa masu kustību un izraisīja spēcīgus, vētrai līdzvērtīgus gaisa virpuļus, kas izraisīja daudz plašākus ugunsgrēkus nekā oficiālā nodedzināšana paredzēja.
Neskatoties uz zaudējumiem ugunsgrēkā līdz mūsdienām saglabājušās vecākās Rīgas koka ēkas datējamas ar 18. gadsimtu. Lielākā daļa saglabājušos ēku celta 19. gadsimta pēdējā ceturksnī. Pēc 1812. gada ugunsgrēka Rīgas priekšpilsētu ēku liela daļa tika celta vadoties pēc Krievijas impērijas valdības noteiktajiem paraugfasāžu zīmējumiem. Taču koka ēkas projektēja arī 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma Latvijas respektablie arhitekti, piemēram, Eižens Laube (1880–1967), Jānis Alksnis (1869–1939), Aleksandrs Vanags (1873–1919), kuru pazīstamākais devums ir Rīgas centra mūra nami.
20. gadsimtā ilgstoši koka apbūve Rīgā tika uzskatīta par nevērtīgu. Pagrieziena punkts sabiedrības un arī oficiālās varas attieksmē pret koka arhitektūru bija Starptautiskās pieminekļu aizsardzības organizācijas „Europa Nostra” koka arhitektūras konference 2001. gadā Rīgā. Plašā konferences publicitāte, ārzemju ekspertu klātbūtne, sarunas ar valsts augstākajām amatpersonām, grāmatas „Koka Rīga” iznākšana bija pasākumu kopums, kas ļāva koka apbūvi saskatīt gan kā kultūrvēsturisku un arhitektonisku vērtību, gan arī kā patīkamu dzīves vietu mūsdienās.
Pirmajam sakarā ar „Europa Nostra” iniciētajiem notikumiem uzmanība tika pievērsta Kalnciema ielas koka ēku ansamblim. Tās ir pamatā Rīgas vidusšķirai 18. un 19. gadsimtā celtas ēkas abās tagadējās Kalnciema ielas pusēs posmā starp dzelzceļa tiltu un Slokas ielu. Lielākā daļa ēku ir saglabājušas oriģinālos apjomus, fasādes, dekorus un detaļas. Vēsturisko koka ēku saglabāšanai un uzturēšanai 2006. gadā tika izveidots publiskas privātās sadarbības modelis, ko veidoja Rīgas dome, Kultūras ministrija, Aizsardzības ministrija, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija un biedrība „Latvia Nostra”. Sadarbības rezultātā pakāpeniski tiek sakārtotas to saglabāšanai nepieciešamās pamatlietas, pēc biedrības „Latvia Nostra” izstrādātajiem ieteikumiem nokrāsotas fasādes, atjaunotas un pārbūvētas arī ēku iekštelpas. Ēku renovācija tiek veikta kā saudzīgs remonts, vienlaikus domājot par šo ēku nozīmi pilsētvidē un attiecībās ar apkārtējiem iedzīvotājiem. Uzņēmēju brāļu Dambergu iniciatīva atjaunotajā koku ēku kvartālā Kalnciema un Melnsila ielu stūrī ir šobrīd kļuvis par nozīmīgu vietējās kopienas centru. 2006. gadā Kalnciema ielas ansamblim tika piešķirts valsts nozīmes pilsētbūvnieciskā pieminekļa statuss.
Ķīpsala ir kādreizējs zvejnieku ciems ar tam raksturīgu koka ēku apbūvi, lielākoties no 19. gadsimta. To no aizmirstas un it kā laika neskartas vietas par dārgu un iekārotu vietu Rīgā 1990. gadu beigās pārvērta arhitekte Zaiga Gaile (1951) un uzņēmējs Māris Gailis (1951). Sākums bija viņu pašu ģimenes mājas koka jaunbūve 1997. gadā, kurai sekoja blakus esošo Ķīpsalas vēsturisko koka ēku atjaunošana. Ķīpsalas koka apbūvi papildina arī no citām Rīgas vietām pārvestas ēkas, veidojot šeit īpašu koka ēku kolekciju. Visām atjaunotajām koka ēkām raksturīga veiksmīga vēsturiskās un mūsdienu arhitektūras saplūšana. Kolekcija demonstrē dažādas esošā un pievienotā kombinācijas – no delikātas, jūtīgas restaurācijas līdz kontrastējoši askētiskam veidolam.
Mūrnieku ielas koka apbūves ansamblis atrodas vēsturiskajā strādnieku priekšpilsētā Grīziņkalnā. Tās ir galvenokārt vienkāršas divstāvu ēkas ar strādnieku dzīvokļiem. Mūrnieku ielu mūsdienās vērtīgu dara tas, ka te 20. gadsimts ir atstājis minimālu nospiedumu un ēkas ir maz tikušas pārbūvētas. 2003. gadā pēc Rīgas Latgales priekšpilsētas izpilddirekcijas iniciatīvas sākts Mūrnieku ielas koka apbūves reģenerācijas (atveseļošanas) projekts.
Netālu no Mūrnieku ielas Krāsotāju ielā 12 2013. gadā tika izveidots pašvaldības Koka ēku renovācijas centrs „Koka Rīga”, kurā iedzīvotāji var saņemt konsultācijas par koka ēku un to detaļu restaurāciju, atjaunošanu un saglabāšanu. Arvien turpinās Kalnciema ielas kolekcijas un Ķīpsalas koka ēku atjaunošana. Šobrīd tiek lēsts, ka Rīgā ir aptuveni 4000 koka ēku un būvju. To saglabāšana ir izaicinājums gan to īpašniekiem, gan mūsdienu arhitektiem, tomēr veiksmīgie piemēri Kalnciema ielā, Ķīpsalā un Mūrnieku ielā pierāda koku ēku vietu mūsdienīgā pilsētvidē.
Kristīne Budže
