Gaujas senielejai no Valmieras līdz Vangažiem piemīt augsta estētiskā, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas, kultūrvēsturiskā un izglītojošā vērtība. Šo Gaujas posmu līdzās Reinai Vācijā, Sēnai, Luārai, Dordoņai Francijā, Šanonai Īrijā, Po Itālijā, Donavai Ungārijā un Douro Potugālē pieskaita pie izcilākajām un krāšņākajām Eiropas upju ainavām. Ojārs Vācietis savā dzejolī „Gauja”, apjūsmojot Gaujas ainavas krāšņumu, saka, ka „Dievs bija iemīlējies, pasaulē laizdams Gauju”. Ar Gauju latvieši daudzās dziesmās saista savas tautas dzīves telpu.
Gaujas senielejas konfigurācija un arī forma no Valmieras līdz Baltezera kanālam vairāk nekā 100 km garumā ietekmējis sens ielejveidīgs, daļēji aizpildīts iegrauzums pamatiežos, kas izveidojies pirms kvartāra periodā pirms vairākiem miljoniem gadu. Mūsdienu vizuāli izteiksmīgo senielejas formu Gauja ieguva pirms 13 800 gadiem, ledāja kušanas ūdeņiem noplūstot no pieledāja sprostezeriem uz Baltijas jūras katlieni. Senielejas dziļums Valmieras apkārtnē sasniedz 20–25 m, bet Siguldas apkārtnē jau 85 m, kas ir lielākais upes ielejas dziļums Baltijas valstīs. Visā tās garumā senieleja iedziļinājusies pamatiežos, tās un pieteku krastos atsedzot dažāda sastāva un krāsas iežus. Gaujas senielejas kreisajā pamatkrastā no Raunas ietekas līdz Siguldai izplatīti karbonātieži – augšdevona Pļaviņu svītas dolomīti un dolomītmerģeļi. Abpus ielejai starp Valmieru un Cēsīm, Lorupes ieteku un Murjāņiem, kā arī labajā krastā no Cēsīm līdz Turaidai izplatīti sarkanīgi, dzeltenīgi un pelēkbalti devona (Gaujas un Amata svītas un vidusdevona Burtnieku svītas) smilšakmeņi, kas atsedzas daudzviet Gaujas un tās pieteku – Vijas, Abula, Braslas, Amatas un citu upju krastos. Ģeogrāfijas skolotājs Indriķis Saule-Sleinis 20. gadsimta trīsdesmitajos gados rakstīja: „Gaujas senlejas krāšņums ir smilšakmens klintis, kas te biežāk vai retāk paceļas virs upes dzelmēm. Vislabāk šo klinšu skaistumu var izbaudīt, braucot no Valmieras pa Gauju lejup laivās, jo pašu klinšu varenība labāk vērojama no upes līmeņa augšup.” Lielākie un ainaviski izteiksmīgākie atsegumi pa straumi lejpus Valmieras ir: Baltā klints, Sietiņiezis, Grīviņu iezis, Līču-Laņģu klintis, Kazu iezis, Ramātu klintis, Ērgļu klintis, Raiskuma iezis, Briedīšu iezis, Ēdernieku klintis, Ķūķu klintis, Spriņģu iezis, Katrīnas iezis, Gūdu klintis, Tītmaņu iezis, Launagiezis, Velnalas klintis.
Viena no lielākajām Gaujas senielejas ainavas estētiskām vērtībām ir perspektīvas, kas paveras uz upes līčiem, straumi un krāsas ziņā daudzveidīgām ielejas nogāzēm. Pārvietojoties kājām vai ar velosipēdu pa takām un ceļiem gar Gaujas senieleju, daudzviet starp kokiem paveras daļēji slēptas vidējā un tālā plāna perspektīvas uz upes senieleju. Tomēr tās nevar salīdzināt ar elpu aizraujošām ainām, kas skatāmas no Turaidas pils torņa, Ērgļu klintīm, Paradīzes kalna jeb Gleznotājkalna, Ķeizarskata, Ķeizarkrēsla un Siguldas bobsleja un kamaniņu trases, kurās senieleja atklājas visā krāšņumā.
Šo krāšņo ainavu cilvēki visvairāk dodas baudīt rudenī, kad daudzveidīgi krāsojas ielejas nogāzēs un upes terasēs augošie koki. Dažādos krāsu toņus nosaka senielejas veģetācija. Gaujas gultni iezīmē vītoli, bet senielejas nogāzēs un virspalu terasēs aug priedes, egles, bērzi un daudz platlapju – ozoli, oši un kļavas. Raibo veģetācijas segu nosaka atšķirīgi ģeoloģiskie nogulumi un arī daudzie avoti, kas veidojušies Gaujai un tās pietekām iegraužoties pamatiežos. Pazemes ūdeņi atkarībā no tā, kādiem iežiem filtrējas cauri, ķīmiskā sastāva ziņā ir ļoti atšķirīgi. Tas, savukārt, ietekmē ielejas augsnes un veģetācijas segu. Pateicoties senielejas mikroklimatam, daudzveidīgajiem augšņu apstākļiem, relatīvi maz izmainītai videi Gaujas palienē, nogāzēs, virspalu terasēs un sevišķi gravās izplatīti daudzi Eiropas Savienības nozīmes aizsargājami biotopi: jaukti ozolu, gobu, ošu meži gar lielajam upēm (91F0), nogāžu un gravu meži (9080*), veci vai dabiski boreālie meži (9010*), bet Gaujas pietekās un gravās, kur izplūst pazemes ūdeņi – avoti, kas izgulsnē avotkaļķi (7220*). Par cilvēku lauksaimniecisko darbību Gaujas senielejā liecina Eiropas nozīmes aizsargājamie biotopi – smiltāju zālāji (6120*) un mēreni mitras pļavas (6510). Gauja un tās pietekas ir bagātas ar smilšakmens atsegumu (8220), minerālvielām bagātu avotu un avoksnāju (7160) un upju straujteču un dabisku upju posmu (3260) biotopiem. Pateicoties tam, ka Gaujas lejtece un vidustece ir maz pārveidota, tā līdz ar savām pietekām ir viena no nedaudzajām Baltijas jūras baseina upēm, kurā saglabājušās dabiskās nēģu un lašveidīgo zivju sugu nārsta vietas. Profesors Guntis Eberhards, kurš ilgstoši pētījis Gaujas senieleju, par avotu un strautu lielo nozīmi raksta: „Tās mainīgumu un spēku, skaistumu un pievilcību vairo neskaitāmi avoti, strauti un upītes, kas atdod savu valgmi, lai Gauja vienmēr skaista sasniegtu jūru, lai neizzustu zeltainās smilšu sēres un saulē vizuļojošie upes līči, lai krastos vienmēr būtu dzirdamas putnu un jūsmīgas cilvēku balsis.”
Sabiedrībā, tostarp zinātnieku vidē, ilgstoši pastāvējušo viedokli, ka Gaujas senielejas nogāzēs un uz terasēm pastāv pirmatnēji dabiski apstākļi un ka cilvēku saimnieciskā darbība tos nav ietekmējusi, apgāž ģeogrāfs Kamils Ramans. Viņa pētījumi ir parādījuši, ka Gaujas senielejas nosacīti dabīgās ainavas ir daudzkārt pārveidotas meža izciršanas un degšanas rezultātā. Uz Gaujas senielejas terasēm un nogāzēs un pat ļoti stāvās vietās Ramans konstatējis bijušo līdumu zemju pazīmes. Pagājušā gadsimta sākumā tur, kur tagad aug meži, bija pļavas un ganības, kā arī parkveida pļavas, kas šodien Latvijas ainavā ir reti satopamas. Pateicoties sadarbībai starp Latvijas Dabas fondu, Dabas aizsardzības pārvaldi un Turaidas muzejrezervātu, parkveida pļavas tiek atjaunotas starp Turaidu un Siguldu. Tomēr seno laiku lauku ainavu ar milzīgiem, izklaidus augošiem veciem un kupliem kokiem un krāšņām puķu pļavām zem tiem atjaunotās parkveida pļavas iegūs tikai pēc gadu desmitiem, nepārtraukti tās noganot vai appļaujot. Profesors Guntis Eberhards, balstoties uz toponīma „Gauja” iespējamo lībisko izcelsmi no vārda „kőw” (bērzs), atzīmē, ka Gaujas krastos arī pašlaik terasēs augšpus un lejpus Siguldas ir sastopami bērzi un, iespējams, agrāk to ir bijis vēl vairāk. No vienas puses, tas varētu liecināt, ka bērzu meži Gaujas krastos izveidojušies pēc līdumu pamešanas, bet, no otras puses, ka tie ir primārā suga pēc augstās palienes izveidošanās.
Kopš seniem laikiem Gaujas krastos dzīvojuši cilvēki. Upe senatnē kalpoja gan kā tirdzniecības ceļš no Skandināvijas uz Krievzemi, gan kā robežupe starp lībiešu (somugru) un latgaļu (indoeiropiešu) zemēm. Laikam ritot, cilvēki ir atstājuši savas pēdas senielejas ainavā. Turaidas pils, Sigulda, Cēsis un Līgatne ir Gaujas senielejas un tās krastu kultūras mantojuma rotas, kuras gadā apmeklē miljons tūristu. Gaujas senielejas ainava ir Latvijas vizītkarte daudzos tūrisma bukletos. Upes apkārtne ir bagāta ar seniem pilskalniem, kapulaukiem, un, pārvietojoties gar tās ieleju, bieži ir iespējams uzdurties seno vēsturisko ceļu iedobēm pašreizējā mežu ainavā.
Jau 1922. gadā aizsargājamo mežu un parku objektu sarakstā tika iekļauti trīs senielejas objekti: Turaidas muižas mežs gar Gaujas malu (190 ha), Krimuldas parks (72 ha) un Gaujas krasti (294 ha). Pašlaik visa Gaujas senieleja ir iekļauta Gaujas nacionālā parka teritorijā, kura izveidošanas (1973) viens no mērķiem bija kultūrvēsturiskās ainavas aizsardzība.
Oļģerts Nikodemus
