Kinorežisora Aivara Freimaņa un operatora Dāvja Sīmaņa (1942–2007) 1974. gada filma „Ābols upē” (74 min) ir savam laika periodam un Latvijas kino unikāla parādība. Filma ir filmēta maksimāli reālistiskos apstākļos, izmantojot dokumentāla kino paņēmienus, tomēr stilistisku eksperimentu rezultātā „Ābols upē” ir spēlfilma – uzskatāms sava laika ikdienas dzīves portretējums un gaistošas Rīgas pilsētas dabas ainavas augsti vērtējama fiksācija.
Ir Rīga – lielpilsētas ritmā pulsējoša, moderna, jaunu kvartālu un daudzstāvu dzīvojamu māju apbūvēta. Un ir Daugavas upē paslēpušās salas, kur dzīve rit pēc šķietami pilnīgi savādākiem laika un sadzīves likumiem. Filmā tēlotajam, industrializācijas neskartajam Zaķusalas dabas nostūrim tomēr nav lemts tādam palikt ilgi: cauri mazdārziņiem ir plānots sākt būvēt jauno Salu tiltu. Zaķusalas māju iemītniekiem solīti dzīvokļi Ķengaragā, un kuģīšu satiksmi, kas katru dienu nogādā saliniekus uz/no darba pilsētā, drīzumā plāno slēgt. Filmas galvenie varoņi – dzīves gaitas tikko kā uzsākušie, raksturā pretējie – atraktīvais Janka (lomā aktieris Ivars Kalniņš (1948)) un atturīgā Anita (lomā aktrise Akvelīna Līvmane (1951)) personificē jaunības vitalitāti. Viņš – kuģu doku strādnieks un muzikants, viņa – studente. Sižetu aptver abu jauniešu iepazīšanās un simpātijas kādā vasaras vakarā līdz šķiršanās kādā ziemas rītā.
Kalniņa un Līvmanes uzdevums pēc režisora uzstādījuma nav bijis tēlot, bet piedāvātos apstākļos vienkārši būt sava laika un vecuma jauniešu pārim. Režisors uzsvēra, ka neviens dialogs filmā nekad nav bijis uzrakstīts uz papīra, abiem bija doti vien tematiski virzieni, mazi un vienkārši uzdevumi, bez scenārija. Viņi improvizēja uz vietas, kamēr operators Dāvis Sīmanis to fiksēja. Aktrises atmiņās filmēšana esot notikusi taktiski, smalki un neuzkrītoši. Viņiem nebija nedz grima, nedz frizieru. Kostīmiem Akvelīna Līvmane izmantoja savas drēbes – vēl viena dokumentāla laikmeta modes liecība. Abu uzvedība bija dabiska un nesamākslota. Tas palīdzēja vienā smalkā ainā „puiša dzīvoklī”: vienā no netipiski atklātām seksuālām epizodēm tā laika latviešu kino, kura dēļ sižets uz filmas beigām arī ievirzījās vairāk melodramatiskā gultnē.
„Ābols upē” ir divu vienlīdz svarīgu mākslinieku un, var teikt, līdzautoru kino eksperiments. Kopā kinorežisors Aivars Freimanis un operators Dāvis Sīmanis notvēra Zaķusalas „aizejošās natūras” burvību. Pēc režisora atziņām filmēšanas procesā nebija iesaistīta nekāda palīgu komanda, viņi abi divi vien, strādājot ar rokas kameru, ilgstoši vēroja un fiksēja piedāvātos apstākļus un situācijas. Piemēram, lai dabūtu skatu no zemākiem punktiem uz ūdens, Aivars Freimanis pats airēja laivā, bet Dāvis Sīmanis, peldot aizmugurē piepūstā riepā, filmēja.
Vietējiem iedzīvotājiem filmas uzņemšana bija liels notikums un viņi aktīvi līdzdarbojās un labprāt ļāva integrēties savos dzīvesstāstos. Daudz kas tika nofilmēts arī slepus ar garfokusa optiku. Tomēr rezultātā poētisku etīžu kolekcijas izrādījās pa maz, tāpēc, lai iekustinātu sižetu, stāsta dokumentālajā ritējumā tika iepludināti divi jaunie un tolaik vēl neatpazīstami aktieri. Kā piezīmēja režisors: „Pašā salas vienmuļajā dzīvē dramaturģisku pagriezienu un ārēji interesantu notikumu nav, tātad tas viss ir jārada…”. Melodramatismu vēl vairāk forsē leģendāra diktora Borisa Podnieka (1925–1995) aizkadra balss: sadzīviski-ironiski, nereti humoristiski, pat dzēlīgi teksta komentāri darbojas gan kā atsauce uz sava laika patosu, gan dažreiz liek distancēties no notiekošā.
Pasaules kino kontekstā šie Aivara Freimaņa tā laika mākslinieciskie meklējumi bija pieskaitāmi pie tā saucamā mockumentary filmu paveida jeb pseido-dokumentālā kino, kas panāk realitātes imitāciju ar aktierfilmas līdzekļiem.
Režisors Aivars Freimanis karjeras sākumā strādāja žurnālistikā, bijis hroniku aizkadra tekstu autors, bet 1960. gadu dokumentālā poētiskā kino vilnī iekļāvās kā scenārists un vēlāk arī kā īsfilmu režisors. Aktīvi sadarbojās ar operatoru Ivaru Selecki (1934) filmās „Krasts” (1963), „Kuldīgas freskas” (1966), „Lomi” (1969). Freimaņa viena no radošām virsotnēm ir „Gada reportāža” (1965) ar Imanta Ziedoņa (1933–2013) un Herca Franka (1926–2013) scenāriju. „Ābols upē” ir nenoliedzami spilgts sasniegums: iepriekšējās dokumentālās pieredzes pārnesums spēlfilmas laukā. Ne mazāk nozīmīga ir otrā sadarbība ar operatoru Dāvi Sīmani: filma „Puika” (1977), kas tapa pēc Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas” motīviem.
Latvijas televīzija 2016. gadā uzņēma dokumentālo filmu „Ābols upē. Filmas arheoloģija”. Filmā par filmu ir atrodamas vērtīgas filmas veidotāju atmiņas par tās tapšanas procesu, tai skaitā Aivara Freimaņa filmēšanas dienasgrāmatas analīze, kurā režisors no dienas dienā pierakstīja un ilustrēja savas idejas, pārdomas, atziņas. Filmas liktenis nebija no tiem vieglākajiem: līdz tās nonākšanai pie skatītāja pagāja 4 filmas tapšanas gadi. Sākumā iecerēta kā filma par Daugavas salām (ar nosaukumu „Upe”), ideja par dzīves atspoguļošanu šāda tipa norobežotā mikrokosmosā neattīstījās, un, mainot filmas koncepciju, 1971. gada rudenī darbs tika pārtraukts. Filmas uzņemšana tika atsākta vien 1974. gadā, jau ar aktieru piedalīšanos. Lai pēc iespējas saglabātu vietas garu un dzīves vērojuma poētiskās īpašības, režisors vairījās no inscenējuma, bet arī necentās slēpt spēles epizodes.
2011. gadā filmai „Ābols upē” tika digitāli restaurēts attēls un skaņa.
Olga Dolina
Filmu „Ābols upē” bez maksas var noskatīties Nacionālā Kino centra portālā www.filmas.lv, spiežot ŠEIT.