Režisora un operatora Ivara Selecka 1988. gadā uzņemtā pilnmetrāžas dokumentālā filma „Šķērsiela” (89 min.) ir unikāla laikmeta un sava laika sabiedrības liecība, objektīva, neizskaistinātas realitātes fiksācija ar dziļi empātisku autoru pozīciju. Tas ir stāsts par šķietami vienkāršiem dažāda vecuma un dzīves gājuma cilvēkiem, kādas Pārdaugavas ielas iemītnieku ikdienu, sapņiem un cerībām laikā, kad pagātne vēl nelaiž vaļā, bet nākotnē jau jūtami tuvojas valstiskas pārmaiņas.
Filmas darbības vide – kāda 800 metru gara iela starp diviem Rīgas guļamrajoniem Imantu un Iļģuciemu, ko šķeļ dzelzceļa sliedes. Šķērsielu īpašu padara Ivara Selecka kameras fokusā nonākuši cilvēki un vide caur šīs kameras fokusu. Lielākā daļa māju ir bēdīgā stāvoklī, veciem iet grūti, bet strādāt viņi turpinās līdz mūža galam. Jaunie cenšas atrast savu vietu dzīvē, bet pagaidām ne visiem tas izdodas. Uz jautājumu „Kam tu tici?”, lielākā daļa atbild, ka ticot vien saviem spēkiem un necer ne uz ko citu. Viņi vienkārši dzīvo savu dzīvi no dienas dienā, un skatītājam tiek dota iespēja iepazīt cilvēkus, kurus citos apstākļos, kā vienīgais caur dokumentālā kino prizmu, viņi visticamāk neiepazītu. Katram ir savi stāsti, mazi un lieli ikdienas notikumi, ko kameras priekšā izdzīvot.
Filma uzņemta 1988. gadā, Padomju režīma un cenzūras spēku izsīkuma gados, tuvojoties Latvijas neatkarības atgūšanai. Tāpēc filmā „Šķērsiela” stāsti atklājas atraisītāki un emocionāli tiešāki bez daudznozīmības pustoņiem, iespēju robežās dokumentāli atklāti. Saistošie Ivara Selecka kameras vērojumi, te statiski, te iesaistīti aktīvi, mijas ar intervijām, kuru gaitā daži no varoņiem atkailina dvēseli, citi izvēlas palikt līdz galam neatklāti. Komiskas epizodes no saimnieciskas ikdienas filmā iet paralēli patiesi sāpīgiem likteņstāstiem, kas it kā neviļus tiek iemontēti stāsta kodolā. Tie skaudri iet cauri varoņu dzīvēm no pagātnes un neizbēgami ietekmē arī nākotni.
Šķērsielas iedzīvotājiem piemīt kolorīti un spilgti raksturi ar savām vietējā mēroga kaislībām, kaimiņu būšanas problēmām, personiskiem pārdzīvojumiem un izdzīvošanas rutīnu. Mārrutku Pēteris veiksmīgi tirgo pašgatavotos produktus tirgū, šis darbs un klientu uzmanība liek viņam atplaukt. Akmeņkalis un Dieva vārda sludinātājs Aldis pelna lielu naudu ar kapakmeņu biznesu, bet kaimiņu vidū nav iemīļots. Katrs dara, pelna, domā, mīl savu spēju un apstākļu robežās. Sekojot līdzi sūrākiem likteņstāstiem, skatītāju nepamet silta, cilvēkmīlestības pilna filmas autora un veidotāju enerģija. Tas attiecas uz Sibīrijas likteņa salauztiem Ilgu un viņas slimā dēla Toļika sāpju stāstu vai vientuļās māmiņas Daigas bezizejas situāciju, kad nākas Šķērsielu pamest. Portretējumi ir patiesi, emocionāli un aizkustinoši. Ivara Selecka kamera ir veiksmīgi iefiltrējusies Šķērsielas pasaulītē, vietējie ar to ir sadzīvojuši un pieņēmuši par savējo. Vienlaikus tā ir arī tikai bezspēcīgs vērotājs, liecinieks, mediators starp varoni un skatītāju.
„Šķērsiela” guva plašu atzinību ne tikai Latvijas kino vidē, bet arī apliecināja savu nozīmi Eiropas kino līmenī. Iznākšanas gadā tā saņēma Lielā Kristapa balvu kā labākā dokumentālā filma un ir līdz šim vienīgā Latvijas filma, kas šajā pašā kategorijā ieguva Eiropas kinoakadēmijas, kā arī slaveno dokumentālistu godā nosauktās Roberta Flaerti un Jorisa Īvensa balvas.
Ivars Seleckis ir Latvijas dokumentālā kino dižgars, joprojām aktīvi strādājošs režisors, kurš pat pašmāju industrijas grūtajā pārmaiņu posmā 1990. gados turpināja aktīvi strādāt un attīstīties. Iesācis 1960. gadu Rīgas poētiskā dokumentālā kino stilā (līdzās Hercam Frankam (1926–2013), Ivaram Kraulītim (1937–2004), Uldim Braunam (1932–2017), Aivaram Freimanim (1936)), viņš turpināja paplašināt savu filmu izteiksmes valodu neizskaistinātas un poētiski aizkustinošas realitātes robežās, strādājot tandēmā ar režisoru Aivaru Freimani, kā arī patstāvīgi. Vēlāk viņa darbā iezīmējās sociāli aktīva un sabiedriskas diskusijas raisoša šķautne, kas rosināja domu, uzdeva jautājumus par tā laika sociālās dzīves iekārtu. Aiz katra valstī dzīvojošā cilvēka viņš saskatīja ekrāna uzmanības cienīgu stāstu, un savu kvintesenci šī pieeja sasniedza tieši filmā „Šķērsiela”.
Filmas „Šķērsiela” filmēšanas komanda Ivara Selecka vadībā Šķērsielas cilvēku likteņstāstu attīstīja tālāk vēl divās filmās, radot līdz šim nebijušu trīsdaļīgu dokumentālo kino epopeju. 1999. gadā tapa turpinājums: „Jaunie laiki Šķērsielā”, savukārt 2003. gadā – filma „Kapitālisms Šķērsielā” par to pašu veco un jauno cilvēku dzīvi jau neatkarīgā Latvijas brīvvalstī.
Ivara Selecka radošā personība un viņa filmas ir nenovērtējams pienesums Latvijas valsts kinematogrāfam. Viņa filmas runā par latviešiem un priekš latviešiem, bet runā universāli augstvērtīgā un humānistiskā mākslas valodā, ko pierāda viņa starptautiskā atzinība. Režisors programmas „Latvijas filmas Latvijas simtgadei” ietvaros uzņēmis dokumentālo filmu „Turpinājums”, kuras pirmizrāde notika 2018. gada martā. Filma apvieno 5 dažādu pirmklasnieku stāstus un iecerēta kā ilgtermiņa kino vērojums par atjaunotajā Latvijas Republikā dzimušu paaudzi, tādējādi apvienojot valsts bērnu likteņus laika šķērsgriezumā.
Olga Dolina
Filmu „Šķērsiela” bez maksas var noskatīties Nacionālā Kino centra portālā www.filmas.lv, spiežot ŠEIT.
