Borisa Bērziņa glezna „Mākslinieks un modelis” ir 20. gadsimta otrās puses latviešu figurālās glezniecības meistardarbs. Darbā prasmīgi apvienots klasiskais un laikmetīgais, ar ikonogrāfiskās glezniecības metodi atveidojot laicīgu ainu no mākslinieka darbnīcas. Darba oriģinalitāte slēpjas tieši dažādo izteiksmes formu netipiskā apvienošanā. Tā ir īpaša arī ar to, ka uzceļ mākslinieku visaugstākajā pjedestālā, kas simboliski ir pretrunā ar Padomju Savienības iekārtu, kur mākslinieks gandrīz vienmēr bija tikai izpildītājs, kas pieņēma valsts pasūtījumus.
Apjomīgo (140 x 108 cm) gleznu „Mākslinieks un modelis” Boriss Bērziņš radīja 1985. gada beigās, savas daiļrades brieduma periodā, kad vairāk kā jebkad māksliniekam patika eksperimentēt. Tajā saplūst iepriekšējos pētījumos izmēģinātās tehnikas un apjaustās glezniecības nianses: kolāžveidīgie silueti, reljefa virsma, sudraba vai zelta plāksnes, laka. Šī glezna spilgti apliecina, ka Bērziņš neietilpa nevienā konkrētā mākslas virzienā, bet radīja pašus par sevi unikālus darbus, kuros noteicošā ir forma. Raksturīgi sev, darbā mākslinieks izmantojis dažādus materiālus, vienā kompozīcijā pēc kolāžas principa savietojot eļļas krāsu, sudraba plāksnes un temperu.
Kompozīcijas varoņi ir modelis un mākslinieks, kurš vaibstos ļoti līdzinās pašam autoram. Abi tēli reljefi izceļas uz sudrabotā fona ar dzeltenas lakas zeltījuma efektu gleznas kreisajā stūrī. Modelis pret skatītāju pavērsis muguru, bet siluetā redzamais mākslinieks rūpīgi skicē. Bērziņa skatījumā mugura ir pati pilnība, visas pasaules grācijas iemiesojums. Kādā no intervijām viņš apgalvojis, ka tāpat kā apaļums var būt ļoti dažāds, tā arī mugura – katra par sevi ir savādāka un intriģējoša.
Gleznā izmantotais sudrabs ir netipisks materiāls mūsdienu glezniecībā, tomēr raksturīgs Bērziņa daiļradei. Zelts un sudrabs visbiežāk asociējas ar ikonu glezniecību, no kā to visdrīzāk pārņēmis arī Bērziņš. Jau bērnībā, apmeklējot pareizticīgo baznīcu, ikonas uz mākslinieku atstāja dziļu iespaidu. Vēlāk daiļamatniecības skolā viņš apguva apzeltīšanas prasmi. Bērziņš pats atzinis, ka par daudz zelta vai sudraba ātri vien spēj sabojāt kompozīciju un ka šos materiālus ir jāmācās labi samērot. Taču Bērziņa radošo dvēseli neinteresēja ērta paņēmiena atrašana. Viņam patika radošie eksperimenti, meklējot jaunus, oriģinālus paņēmienus glezniecībā, tādēļ vienu motīvu viņš mēdza atkārtot dažādās tehnikās. Šī iemesla dēļ līdzīgu kompozīciju kā gleznā „Mākslinieks un modelis” varam redzēt arī Bērziņa agrāk radītajā gleznā „Mākslinieka darbnīca” (1985), kur viņš izmantojis temperu un zeltu, kā arī vēlāk ar zīmuli un lodīšu pildspalvu radītajā skicē „Mākslinieka darbnīca” (1995). Mākslas zinātniece Laima Slava zeltu Bērziņa gleznās interpretē kā metodi lielākas, gandrīz vai transcendentālas nozīmes piešķiršanai vienkāršām un ikdienišķām lietām. Māksliniekam bija talants radīt pāreju „no ikdienišķā uz mūžīgo, no klasikas neizsmeļamā mantojuma uz radikāli laikmetīgo”.
Boriss Bērziņš darbojās laikā, kad mākslā valdīja sociālais reālisms un bija pieprasīta figurālā glezniecība, kas atspoguļotu tā laika ideoloģijai glaimojošus sižetus. Taču pēc Staļina nāves bija jau mazinājies ideoloģiskais spiediens. 20. gadsimta 50. gados Rīgā radās jauna mākslinieku paaudze, kuru dēvēja par „skarbā stila” pārstāvjiem. Līdzās Bērziņam pie tās piederēja arī Indulis Zariņš (1929–1997), Edgars Iltners (1925–1983), Gunārs Cīlītis (1927–2007), Imants Lukažs (1930–2007) un citi. Darbiem tik un tā bija jāatbilst laikmeta ideoloģijai, taču tie nosacīti varēja būt mākslinieciski eksperimentālāki, formā brīvāki. Boriss Bērziņš sākotnēji centās radīt darbus, kas ietilptu ideoloģiskajos rāmjos, tomēr nespēja rast iedvesmu, atspoguļojot „pareizās tēmas”, un zināmā mērā nokļuva autsaidera lomā. Viņš no šī laikmeta paņēma tikai interesi par figurālo glezniecību. Taču viņa spēcīgo talantu un personību nevarēja nepamanīt. Bērziņa darbi bija profesionāli augstvērtīgi un izaicinoši, un mākslinieciskie meklējumi daudzveidīgi un spilgti. Mākslinieks izmēģināja gandrīz visas iespējamās tehnikas: eļļas un akvareļa gleznojumus, kolāžu veidošanu, zīmuli, ogles, spalvas, tušas un pat lodīšu pildspalvas zīmējumus.
Boriss Bērziņš bija viens no spilgtākajiem Latvijas 20. gadsimta otrās puses māksliniekiem, kurš atmiņā vēl daudziem saglabājies kā dzīves gudra un humora pilna, harizmātiska personība. Viņš ir dzimis Rīgā 1930. gadā un savu bērnību pavadījis Maskavas forštatē. Tēvs, pamanījis dēla interesi par zīmēšanu, centīgi mājās nesa bilžu albumus ar vecmeistaru reprodukcijām, un jaunais mākslinieks tās labprāt studēja un pārzīmēja, nereti vienā gleznā sapludinot mazliet no Vermēra, Mikelandželo un Rubensa. Mākslas izglītību viņš sākotnēji ieguva Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, pēcāk 1952. gadā iestājās Mākslas akadēmijā, kuru absolvēja 1959. gadā. Kopš 1964. gada jaunais, daudzsološais mākslinieks strādāja Latvijas Mākslas akadēmijā – gan kā profesors (1964–1977; 1989–2000), gan kā docents (1977–1986). Savas dzīves laikā mākslinieks saņēmis vairākus nozīmīgus apbalvojumus: 2. prēmiju Klīvlendas 4. Starptautiskajā zīmējumu biennālē Midlsboro, Anglijā (1979. gadā), Triju Zvaigžņu ordeni (1995. gadā), Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu par mūža ieguldījumu mākslā (2000. gadā) un citus.
Bērziņa radošais devums ir ļoti bagāts – viņš radījis ap 342 gleznas, 293 zīmējumus, vairākus akvareļus, pasteļus un simtiem uzmetumu un skiču. To visu īsi pirms savas nāves 2002. gadā viņš novēlēja Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, kas joprojām strādā pie krājuma strukturēšanas un izpētes. Divpadsmit gadus pēc mākslinieka nāves, 2015. gadā, Rīgas mākslas telpā tika atklāta izstāde „Boriss Bērziņš. 1930–2002. LNMM kolekcija”, kurā varēja aplūkot vairākus iepriekš neredzētus mākslinieka darbus. Savukārt pēc gada, 2016. gadā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tika atklāta izstāde, kas veltīta Bērziņa „sienu” gleznojumiem „Sudrabs/zelts”.
Glezna „Mākslinieks un modelis” atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā.
Agita Salmiņa
