Rūpnīcas „Sarkanā Zvaigzne” ražotais un dizainera Gunāra Glūdiņa modelētais mopēds „Rīga-12” ir Latvijas padomju okupācijas perioda rūpnieciskā un tehnikas dizaina spilgts sasniegums, ar kuru brauca daudzus gadus visā bijušās Padomju Savienības teritorijā. Šis modelis kalpo kā simbols latviešu radītās mototehnikas unikālajam dizainam 1970. gados.
Mopēds „Rīga-12” bija rūpnīcas „Sarkanā Zvaigzne” mopēdu un minimopēdu sērijas „Rīga” viena no modifikācijām, kuras tehniskais un vizuālais veidols tika balstīts sērijas iepriekšējos modeļos („Rīga-4”) un vēlāk attīstīts nākošajās modifikācijās („Rīga-9”, „Rīga-14”, „Rīga-16”). Kā mopēda dizaina priekšrocības tika izcelts tā vieglās metāla konstrukcijās veidotais spilgti sarkanā krāsā krāsotais rāmis ar dubļu sargiem un degvielas bāku baltā krāsā, bet izpūtējs un citas detaļas bija no spoži hromēta metāla. Nākošie mopēda „Rīga” modeļi bija dizaina ziņā tieši „Rīga-12” turpinājumi ar uzlabotiem motoriem un elektroiekārtu, kā arī tos iedarbināja ar kājas starteri pedāļu vietā. Mopēda „Rīga-12” svars bija 54 kg, tas varēja sasniegt ātrumu 50 km/h un tajā pirmo reizi tika izmantots papīra gaisa filtrs. Mopēdam „Rīga-12” bija arī eksporta variants, ko bija paredzēts pārdot ārpus Padomju Savienības, taču šiem mopēdiem bija mazliet citādāk novietota degvielas bāka un mazliet atšķirīgs izpūtējs, tāpēc eksportam domātie mopēdi darbojās klusāk. Kinofilmā „Dāvana vientuļai sievietei” (rež. Ēriks Lācis, 1973) tās varoņi brauca ar šo nupat tapušo mopēdu „Rīga-12” un filmā iestarpinātajā improvizētajā reklāmā šis mopēda modelis tiek pieteikts kā ideāls braucamrīks ikdienai un tūristu izbraukumiem.
Rūpnīca „Sarkanā Zvaigzne” tika izveidota 1963. gadā uz 1927. gadā dibinātās Gustava Ērenpreisa velosipēdu fabrikas bāzes, ko 1940. gadā nacionalizēja. Pēc Otrā pasaules kara rūpnīcā sāka ražot arī motorizētus transporta līdzekļus un 1960. gados tā kļuva par vienu no lielākajām motorūpnīcām Padomju Savienības teritorijā, gada laikā saražojot pat vairāk kā simts tūkstoši mopēdu. Mopēdus rūpnīcā sāka ražot 1961. gadā, sākotnēji nepievēršot lielu uzmanību to dizainam. Tikai vēlāk dizaineriem kopā ar rūpnīcas konstruktoru un inženieru komandu strādājot pie mopēdu, minimopēdu un mokiku dizaina un konstruktīvajiem risinājumiem un arvien jauniem mopēdu modeļiem, tajā skaitā arī eksperimentāliem, tika radīti vairāki būtiski jauninājumi un prototipi Padomju Savienības un Austrumeiropas teritorijā. Padomju Savienībā ražoto mopēdu būtiskākais trūkums bija to zemā tehniskā izpildījuma kvalitāte, ar ko dizaineri saskārās arī rūpnīcā „Sarkanā Zvaigzne”. Mopēdu vājā vieta bieži vien bija to nekvalitatīvie Lietuvā ražotie motori un citas tehniskas nepilnības. Taču vispārējā preču deficīta apstākļos gadiem ilgi ātri tika izpirkti ražošanā esošie modeļi un ieviest ražošanā jaunus, uzlabotus nebija ekonomiska pamatojuma.
Mopēda „Rīga-12” modeļa autors bija Gunārs Glūdiņš, kurš ir pazīstamākais latviešu mototehnikas dizainers. Viņš pirmo izglītību ieguva Rīgas Industriālajā politehnikumā vietējās rūpniecības uzņēmumu plānošanas specialitātē. Pēc mācībām tehnikumā Gunārs Glūdiņš strādāja dažādās vietās, tajā skaitā kopš 1969. gada arī rūpnīcā „Sarkanā Zvaigzne”. Brīvajā laika viņš devās zīmēt un gleznot uz Arodbiedrību kultūras nama Tautas tēlotājas mākslas studiju, kuras pedagogs akvarelists Eduards Jurķelis (1910–1978) pamudināja Gunāru Glūdiņu stāties 1964. gadā Mākslas akadēmijas toreiz tikko izveidotajā Metāla mākslinieciskās apstrādes nodaļā. Jau studiju laikā dizainers sāka strādāt par nodaļas mācību meistara palīgu, bet pēc akadēmijas absolvēšanas kļuva par tās ilggadīgu pasniedzēju. Gunāra Glūdiņa diplomdarbs 1969. gadā, ko viņš izstrādāja arhitekta Ivara Bumbiera (1932–2020) vadībā, bija sacensībām šosejā pa apli domātais sporta motocikls „Rīga-9S”, ko arī mūsdienās uzskata par tā laika vienu no veiksmīgākajiem savas klases dizaina paraugiem. Pēc studijām 1969. gadā Gunārs Glūdiņš ieņēma rūpnīcas „Sarkanā Zvaigzne” galvenā dizainera amatu un piedalījās lielākās daļas rūpnīcā ražoto mopēdu un mokiku, tajā skaitā arī īpašu sporta motociklu, dizaina izstrādē. Papildus pamatdarbam viņš izpildīja arī līgumdarbus rūpnīcā „VEF” un ir, piemēram, radioaparāta „Spīdola” (1971) un telefona „VEF – Elta” (1982) dizaina autors. Gunārs Glūdiņš ir izstrādājis pat glazēto biezpiena sieriņu ražošanas līnijas dizainu, bet 20. gadsimta 80. gados kopā ar Jāni Kārkliņu (1949) mini automobiļa rūpniecisko paraugu, bet 90. gados arī kopā ar Jāni Kārkliņu trīsriteņu kravas mopēda rūpniecisko paraugu. 1992. gadā Gunārs Glūdiņš izstrādāja grafisko dizainu Latvijas policijas transporta marķējumam, kas joprojām tiek izmantots. Dizainers aktīvi iesaistījās Latvijas Dizaineru savienības dibināšanā un tās darbībā.
Mopēdi „Rīga-12” vairs netiek izmantoti kā ikdienas pārvietošanās transportlīdzekļi. Tie kļuvuši par Padomju Savienībā ražotu mopēdu kolekcionāru interešu objektu. Klātienē mopēds „Rīga-12” apskatāms arī Rīgas Motormuzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.
Kristīne Budže