Egona Spura 1970.–1980. gados uzņemto melnbalto fotogrāfiju cikls „Rīgas proletāriešu rajoni 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums” ir izcilākais Latvijas fotomākslas piemērs, kas atspoguļo modernisma fotogrāfijas dažādību, un vienlaikus tēlainā, bet neizskaistinātā formā attēlo skarbo padomju laika dzīvi Rīgas strādnieku rajonos. Spura fotogrāfijas ir spēcīgi ietekmējušas Latvijas un Baltijas fotomākslas attīstību. Tieši viņam varam pateikties par fotogrāfijas atgriešanos Latvijas mākslas pasaulē.
Ciklu veido vairāki simti fotogrāfiju un vairāk nekā 7500 negatīvu. Tajā iekļauto darbu klāstā motīvi un tēmas ir visdažādākās: veco daudzstāvu namu mūri bez logiem jeb ugunsmūri, apdrupušas sienas, dažādas formas jumti un skursteņi, vārtrūmes, tukšie pagalmi, ar koka dēlīšiem apsistās ēkas, gaismu spēles dažādos gadalaikos u. c. Mākslas zinātnieks Vilnis Vējš (1967) uzmanību vērš uz to, ka fotogrāfijās bieži atveidota tieši vārtrūme, uzsverot, ka atšķirībā no namu fasādēm, tā nekalpo ideoloģijai, un, iespējams, tāpēc ir tikusi Egona Spura fotografēta. Viņa fotogrāfijas ļauj ieskatīties sētas pusē, kur notiek reālā dzīve, bez izskaistinājumiem.
Katra fotogrāfija iemieso kādu noteiktu, ne vienmēr vārdos aprakstāmu sajūtu – Spurim piemita īpaša prasme saskatīt kaut ko sirreālu vai lirisku šķietami vienkāršajā un to arī prasmīgi notvert kadrā, redzēt lietas ārpus ikdienišķā. Mēdz teikt, ka viņš prata atrast estētisko tur, kur cits to nekad nemeklētu.
Vairākas cikla fotogrāfijas pieder pie subjektīvā dokumentālisma, kura pamatā ir cilvēku dzīves atspoguļojums caur autora personīgo redzējumu. Taču Spura subjektīvajā dokumentālismā cilvēka tēls nespēlēja galveno lomu, cilvēks bija daļa no kompozīcijas. Mākslas zinātniece Laima Slava (1947) kā vienojošo tēmu šīs sērijas darbos nosaukusi vēlmi attēlot ne tik daudz cilvēku dzīvi tajos, cik sajūtas, kādas rodas, tur dzīvojot.
Proletāriešu rajonu iedzīvotāji, mainoties politiskajam režīmam Latvijā, bija vienīgie, kuriem nenācās mainīt dzīvesvietu. Tikmēr Rīgas centra dzīvokļos un jaunajos blokmāju rajonos uz dzīvi apmetās neskaitāmi iebraucēji no Krievijas, pārvēršot Rīgu par pavisam citu pilsētu. Rīgas centra strādnieku rajonos dzīvesvieta palika tā pati, taču pati dzīve bija mainījusies, pilsētā valdīja citi dzīves likumi. Ietverot cikla nosaukumā apzīmētāju „proletārieši”, Spuris, iespējams, meklēja veidu, kā izstādīt darbus, kas neglaimoja tā laika ideoloģijai. Proti, tajos nebija redzami Padomju Savienību slavinoši attēli ar laimīgu strādnieku sejām, harmonisku sadzīvi.
20. gadsimta sākumā pilsētas ainava, jo īpaši proletāriešu rajoni, nebija populāra tēma ne grafiķu, ne mākslinieku, ne arī fotogrāfu lokā. Egons Spuris bija pirmais, kurš mērķtiecīgi pievērsās Rīgas strādnieku rajonu iemūžināšanai, šo uzskatīdams par savu mūža darbu un šo ciklu – par sava veida pašportretu. Proletāriešu rajoni Spurim bija labi pazīstami, jo arī viņa mājas atradās vienā no tiem – Bruņinieku, Čaka un Avotu ielu kvartālā.
Lai radītu konkrētu noskaņu, fotogrāfs izmantoja ļoti plašu, savam laikam novatorisku metožu klāstu – platleņķa vai „zivs acs” objektīvu, solarizācijas un dažādas fotomontāžas metodes. Savukārt sajūtu skaidrību savos darbos viņš panāca ar lakonisku, tīru kompozīciju, kurā nebija nekā lieka. Nereti tie pat ļoti pietuvojās abstrakcijai. Spura darbi izceļas arī ar uzsvērtu kontrastu un grafisku vizuālo valodu.
Spuris darbojās laikā, kad fotogrāfijai bija jāizcīna sava vieta mākslas pasaulē – Padomju Savienības pirmajās dekādēs fotogrāfiju atzina tikai žurnālistikas ietvaros un to neasociēja ar mākslu. Liela nozīme ceļā uz atzinību bija 1962. gadā dibinātajam Rīgas Fotoklubam, kas apvienoja savas paaudzes fotogrāfus un kalpoja par platformu dažādu estētisko ideju attīstībai. Fotoklubs bija fotoamatieru kustība, tādēļ padomju ideoloģija to tik ļoti nekontrolēja, līdz ar to tā bija labvēlīgāka augsne dažādiem eksperimentiem. Tieši fotoamatieru vidē notika fotogrāfijas modernizācijas process – fotogrāfi tiecās paust poētisku atmosfēru, abstrahēja realitāti, spēlējās ar gaismēnām un ar fotogrāfijas palīdzību tiecās ne vien atspoguļot ko reālu, bet arī raisīt emocijas vai nodot kādu simbolisku vēstījumu.
1931. gadā dzimušais Egons Spuris sākotnēji izglītību ieguva eksaktajās zinātnēs un saņēma radio inženiera diplomu. Taču šai profesijai nepieciešamo precizitāti un metodiskumu viņš ieguldīja fotomākslā un kļuva par profesionālu fotogrāfu. Sākotnēji Rīgas Fotoklubā darbojās arī Spuris, taču jau 1975. gadā viņš pievērsās leģendārajam Ogres fotoklubam, kur darbojās līdz pat sava mūža izskaņai 1989. gadā, un kā mākslinieciskais vadītājs ienesa jaunas vēsmas. Viņš iedvesmoja savus audzēkņus pievērsties dokumentālajai fotogrāfijai – ne par velti Spuri mēdz dēvēt par Latvijas dokumentālās fotogrāfijas pamatlicēju. Pie Spura skolojās tādi šodien pasaules fotogrāfijas kontekstā pazīstami latviešu mākslinieki kā Andrejs Grants (1955) un Inta Ruka (1958). Savas dzīves laikā Spuris aktīvi piedalījās kā pašmāju, tā ārzemju izstādēs. To kopējais skaits ir ievērojams – 350 ekspozīcijas 48 valstīs. Turklāt Spuris Padomju Savienībā bija pirmais fotogrāfs, kurš ieguva Starptautiskās Fotomākslas federācijas (Fédération Internationale de l’Art Photographique (FIAP)) zelta medaļu (1971. gadā). Savukārt 1975. gadā viņam piešķirts FIAP Mākslas fotogrāfa goda tituls AFIAP.
Paspilgtināta uzmanība Spura fotogrāfijām tika pievērsta 2012. gadā, atklājot izstādi „Vieta, izcila skatienam” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls”.
Savukārt kanonā iekļauto fotogrāfiju ciklu 2016. gadā izstādīja Latvijas Pastāvīgajā pārstāvniecībā Eiropas Savienībā Briselē.
Cikls „Rīgas proletāriešu rajoni 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums” atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Intas Rukas personīgajā krājumā.
Agita Salmiņa