Andris Kronbergs ir viens no respektētākajiem un talantīgākajiem Latvijas laikmetīgās arhitektūras procesa dalībniekiem, kurš visbiežāk saņēmis Latvijas Arhitektu savienības Lielo gada balvu un 2003. gadā pēc ASV vēstnieka Latvijā ierosinājuma nominēts pasaulē nozīmīgākajai arhitektūras atzinībai Prickera balvai. Kronberga radītā arhitektūra iemieso latviešu laikmetīgās arhitektūras ideālus, par kuriem viņa kolēģi sapņo, bet Kronbergam izdodas tos paredzēt ne tikai projektos, bet īstenot arī uzceltās ēkās.
Kronberga arhitektūrai raksturīga formu skaidrība un tīrība, kas saglabā emocionalitāti, nepārvēršoties sausā racionālismā. Ēkām ir izsmalcināta un niansēta tonalitāte, kā arī izmantoto materiālu kvalitāte un to faktūras gleznieciskums. Viņa arhitektūru raksturo projektu vēriens, kas nezaudē mēroga sajūtu un pietāti pret kontekstu, kā arī sasaisti ar apkārtējo urbāno vai dabas ainavu. Katra projekta pamatā ir vēlme saprast katru individuālo vietu – tās apkārtējo dabu un apbūvi, krāsas, smaržas, vējus. Tāpēc katra Kronberga ēka ir savādāka. Ēkām piemīt pamatīgums, bet ne pārlieku uzsvērts monumentālisms vai smagnējība. Kronbergs nenoliedz metaforu klātbūtni arhitektūrā, taču veiksmīgi izvairās no to tiešas ilustrativitātes. Arhitekts meklē latviskās identitātes izpausmes laikmetīgā arhitektūrā. Viņš nesamierinās ar latviskā ārišķīgiem atveidiem, bet cenšas izprast reģionam vēsturiski esenciālo pirmkodu, ko pārrada uz modernisma estētiskajiem principiem bāzētā arhitektūrā.
Andra Kronberga vadībā tūkstošgades mijā tika radīta Latvijas valsti reprezentējošā arhitektūra – Rīgas lidostas pārbūve (nozīmīgākie pārbūves darbi kopš 1996. gada līdz mūsdienām) un Latvijas Bankas filiāle Bezdelīgu ielā (biroja „Kronbergs, Kārkliņš un partneri” ietvaros, 1996–2001), norādot uz kvalitatīvas vides radīšanu kā vienu no atjaunotās valsts būtiskām vērtībām. Visi lielie ieejas punkti Rīgā un Latvijā ir saistīti ar Kronberga vārdu, izceļot Latvijas labākās reprezentējošās vērtības gan izmantotajos materiālos, gan simbolu valodā, gan krāsu koncepcijās, gan proporcijās.
Arhitekts kopā ar savu komandu ir izstrādājis arī vairākus pilsētplānošanas priekšlikumus, piemēram, Ķīpsalas dienvidu daļas attīstības vīziju (2004), Lucavsalas attīstības vīziju (2005). Andra Kronberga portfolio vienmēr bijuši arī vērienīgi komercobjekti, kuriem viņam izdevies pievienot arhitektūras virsvērtību, piemēram, biroju nams Baznīcas ielā (1999–2003), viesnīcas projekts Grēcinieku ielā (skiču projekts, 2007). Arhitekts izkopis arī tā sauktās lielceļa arhitektūras valodu, kad ēkas lielākoties tiek uztvertas braucot garām ar automašīnu. Šai Kronbergam raksturīgajai izteiksmei zīmīga formas vienkāršība un arhitektoniskā žesta spilgtums, piemēram, veikals Salacgrīvā (2013), „Scandinavian Tobacco” biroja un noliktavas ēka K. Ulmaņa gatvē (2002) vai iepirkšanās centrs „Riga Plaza” (2002–2006). Neparasts pilnīgas ainavas un arhitektūras saplūšanas piemērs ir tipogrāfijas „Britania” ēka Daugmalē (2004–2007).
Īpaši jūtīgi risinātas attiecībā uz apkārtējo ainavu ir Andra Kronberga projektētās privātmājas. Arhitekts atrod neparastus veidus, kā ēkas integrēt ainavā, radot neredzētus formas risinājumus. Spilgtākie piemēri ir vasaras māja Ģipkā (1995), ģimenes māja Jūrmalā (1999–2000), ģimenes savrupmāja Siguldā (2001–2004). Tieši Andris Kronbergs aizsāka tā sauktās šķūņu arhitektūras tendenci Latvijā, attīstot lauku saimniecības ēkām raksturīgo vienkāršo formu un to attīrot no jumta pārkarēm un citām detaļām. Pirmais šķūņu arhitektūras piemērs ir Kronberga projektētā kapliča Milzkalnē (2004), bet par šīs tendences augstāko punktu un arhitekta emocionālāko projektu var uzskatīt viņa vecāku privātmājas pārbūvi Jūrmalā Mellužos (2007).
Arhitekts Andris Kronbergs dzimis 1951. gadā arhitekta un matemātikas skolotājas ģimenē. Pēc arhitektūras studijām Rīgas Politehniskajā institūtā, Kronbergu strādāt savā darbnīcā projektēšanas institūtā „Pilsētprojekts” uzaicināja arhitekts Modris Ģelzis (1929–2009). Te tapa viens no pirmajiem arhitekta ievērojamajiem projektiem – Mežciema sabiedriskais un tirdzniecības centrs. Lai gan projekts 1977. gadā Baltijas jauno arhitektu skatē ieguva balvu, tas tā arī netika uzcelts. 20. gadsimta 80. gados Kronbergs bija Rīgas galvenā arhitekta pirmais vietnieks. 1989. gadā kopā ar kolēģiem Arni Kleinbergu (1962), Gunti Stirnu (1958), Edgaru Treimani (1954), Vilni Uzoru (1957) un ekonomisti Ēriku Plikātusu (1951) nodibināja Latvijā vienu no pirmajiem privātajiem arhitektu birojiem „ARHIS”. Birojs, kura partneri tagad ir Kronbergs kopā ar stilistiski atšķirīgi strādājošo Arni Kleinbergu, ir kļuvis par vienu no lielākajiem Rīgā. Te profesionālo pieredzi guvuši daudzi Latvijas jaunie arhitekti. Daļa vēlāk nodibinājuši savus birojus un veiksmīgi turpina Kronberga arhitektūras valodu, daļa kļuvuši par tuviem projektu līdzautoriem „ARHIS” birojā. Andris Kronbergs bijis Latvijas Arhitektu savienības priekšsēdētājs, darbojies Rīgas pilsētas arhitekta kolēģijā. Daudzus gadus ir Nacionālās arhitektūras padomes sastāvā un ir Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes vadītājs. Strādājis pie Latvijas Arhitektūras likuma, bijis Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes studentu diplomdarbu vadītājs. Ir RISEBA Arhitektūras un dizaina fakultātē viens no Projektēšanas kursa vadītājiem. 2009. gadā Andris Kronbergs ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un kopš 2015. gada ir Zinātņu akadēmijas goda loceklis.
2008. gadā tika izdota grāmata „ARHIS arhitektūra” par biroja 20 gadu darbību, bet 2010. gadā izdevniecība „Neputns” izdeva Jāņa Lejnieka (1951) grāmatu „Krampis. Arhitekts Andris Kronbergs”.
Kristīne Budže