Suggested elements

Darija Jacukeviča-Susvilo iesaka Latvijas kultūras kanonam pievienot Ginta Zilbaloža animācijas filmu „Straume”.

Katrīna Kiršteine iesaka animācijas filmu „Straume”, „jo tā ir radījusi lielu ietekmi sabiedrībā, pierādot, ka latviešu tauta spēj radīt lielus panākumus individuāli. Ginta Zilbaloža animācijas filma ir ieguvusi starptautisku uzmanību īsā laika posmā, kas veda pie lieliem panākumiem, iegūstot balvas, piemēram, „Oskara” balvu. Šī animācijas filma pierāda un iedvesmo latviešu tautu veidot kaut ko jaunu un neierastu, pilnveidot latviešu kino mākslu ar unikālām un vēl neredzētām filmām.”

Dāvis Eglis kultūras kanonam pievienotu fotografēšanu un apģērba dizainu. Šīs esot lietas, kas citiem var šķist nesvarīgas, bet ieņemot lielu lomu kultūras attīstībā. Dāvis apgalvo: „Pirmkārt, daudz skaistu mirkļu vai vietu var iemūžināt tieši ar foto palīdzību, otrkārt, bez apģērba dizaina nebūtu veidojusies nedz pagātne, nedz tagadne. Kā veidojušies novadu tautastērpi, tā apģērbs veidojas tagad, piemēram, sportistu tērpi mūs rāda visai pasaulei. Apģērbs ir svarīga Latvijas vēstures sastāvdaļa, tas atspoguļo visu tautu un tās vērtības.”

Turaidas muzejrezervāts iesaka Latvijas kultūras kanonā iekļaut Dainu kalnu. 2025. gada 7. jūlijā aprit 40 gadi, kopš tika atklāts Dainu kalns – Turaidas un Latvijas simbols, kuru atpazīst visā pasaulē.

Stāstu par Latvijas un Turaidas vēsturi bagātāku dara gadsimtu gaitā pārmantotā tautas mutvārdu daiļrade, kas izgaismo tautas raksturu un poētiski rāda tās attieksmi pret notikumiem. Turaidā par uzkrāto nemateriālās kultūras mantojumu un tautas tradicionālajā dzīvesziņā balstīto vērtību sistēmu vēsta Dainu kalns, kurā patlaban izvietotas 26 tēlnieka Induļa Rankas veidotās skulptūras. Tā ir vieta, kur ikviens aicināts izzināt latviešu tautas vitalitātes noslēpumu, iepazīt tautasdziesmu daudznozīmību un gudrību, sajust dabu un smelties enerģiju. Tuvojoties trešās Atmodas laikam, dziesmas Dainu kalnā ieskandina Dziesmoto revolūciju, kas risinās laikposmā no 20. gadsimta 80. gadu vidus un noslēdzas 1991. gadā ar neatkarības atjaunošanu valstī. Atmodas un Dziesmotās revolūcijas laikā Dainu kalns pulcēja cilvēku tūkstošus, stiprinot nacionālās identitātes pamatu Latvijas valsts atjaunošanai. Šodien Dainu kalns kļuvis par simbolu Dziesmotajai revolūcijai, vēstot par dziesmas spēku un tautas pašcieņu. Mākslas zinātniece Ruta Čaupova: „Jau no paša sākuma šī ir bijusi visas tautas lolota vieta. Dainu kalns ir bijis un joprojām ir vislielākais Atmodas laika kultūras radījums, es teiktu – kopīgais visas tautas kultūras simbols un kultūras veidojums.” („Tautasdziesmu parka skulptūras Turaidā” – Turaidas muzejrezervāta zinātniskais arhīvs, 2015. gads.)

Turaidas vēsturiskajam centram 2021. gadā piešķirta Eiropas mantojuma zīme, tajā ierakstīts šāds teksts: „Turaidas vēsturiskais centrs ir vieta, kas raksturo dažādu kultūru mijiedarbību un daudzpusīgu eiropeizācijas procesu tūkstoš gadu ilgā laika posmā. Tā ir vieta, kas „Dziesmotajā revolūcijā” pauda nevardarbīgo pretošanos, pārstāvot Eiropas vērtības – brīvību, demokrātiju, cilvēktiesības, kultūras mantojumu. Turaidas vēsturiskais centrs ir iekļauts Eiropas Savienības Eiropas kultūras mantojuma sarakstā, jo tam ir bijusi nozīmīga loma Eiropas vēsturē un kultūrā. Eiropa sākas šeit!”

Svarīgi ir nepazaudēt stāsta turpinājumu, it īpaši mūsdienu jaunajā paaudzē, tādēļ Dainu kalna 40. dzimšanas dienā sūtam aicinājumu rast iespēju Dainu kalnu iekļaut Latvijas kultūras kanonā – iekļaujot kādā no esošajām vērtībām vai arī radot jaunu.

Vilnis Heinrihsons iesaka Latvijas kultūras kanonā iekļaut Georgu Kūfaltu. Būdams Rīgas pilsētas galvenais dārznieks, Georgs Kūfalts veidojis apstādījumus Vecrīgā: Pils, Jēkaba, Alberta, Herdera laukumos; Pārdaugavā – Dzegužkalnā; Meža kapos. Kūfalts bijis arī Andreja Zeidaka skolotājs. Pēc Zeidaka projekta izveidoti vairāki parki un dārzi Rīgā, tai skaitā Ziedoņdārzs, Miera parks, kā arī Brāļu kapi. Grūti iztēloties Latvijas galvaspilsētu bez tās parkiem un dārziem. Georgs Kūfalts licis kvalitatīvus un paliekošus pamatus to tapšanai un izaugsmei.

Ināra Puķīte Jelgavas Mūzikas vidusskolas vārdā iesaka pievienot kādu arhitektūras objektu no Jelgavas, lai tas pārstāvētu šo pilsētu, kurai vēstures līkloči nesuši daudz postījumu.

Kaspars Špēlis iesaka iekļaut Kābeļu kalnu, kas atrodas Ikšķiles novada Tīnūžu pagastā līdzās Daugavai. Tas esot līvu uzkalniņu kapulauks, kas joprojām saglabājies, kaut arī ticis vairākkārt postīts. Pirms pāris gadiem Kaspars kopā ar domubiedriem sācis kalna sakopšanas darbus, teritorija tika atbrīvota no ļoti bieza krūmāja. Pašlaik esot uzskaitīti aptuveni 75 uzkalniņi (apbedījuma vietas). Kalns atrodas iepretīm Nāves salai (1. pasaules kara cīņu vieta) un Daugmales pilskalnam. Senāk līdzās atradies arī Vīna kalns (viena no vissenākajām nocietinājuma apmetnēm reģionā), kas mūsdienās ir pilnībā iznīcināts. Gar Kābeļu kalnu iet vecā Rīga-Daugavpils šoseja. Pieteicējs izsaka cerību, ka vērtības iekļaušana kanona sarakstā liktu cilvēkiem kalnu aizsargāt, atklāt to no jauna un tādējādi Ikšķiles vēsturi sabiedrība neskatītu tikai kā kristietības nesēju ienākšanas vietu.

Gustavs Dravants iesaka Latvijas kultūras kanonā iekļaut Latvijas brūno govi. Šī govju šķirne esot radusies kā pirmie mēģinājumi izveidot govi, kas ir pielāgojusies mūsu vietējiem vides apstākļiem un dod pienu ar augstu tauku un olbaltumvielu saturu. Gustavs raksta: „Pie šīs šķirnes izpētes un selekcijas strādāja Latvijas lopkopības speciālists Paulis Lejiņš. Latvijas brūnā govs izsenis ir bijusi Latvijas vizītkarte lauksaimniecībā un katram latvietim pašapziņā − to radījām mēs paši. Tagad, ceļojot pa lauku apvidiem, aizvien retāk redzam brūnaļas viensētās un ganībās. Latvijas brūnās izzūd, pēc statistikas datiem skatoties, vairs palikušas 140 govis, kas iekļaujas ģenētisko resursu programmā − tās ir īstās brūnaļas. Ja mēs šo vērtību neizcelsim valstiskā līmenī, tad mēs zaudēsim vienu Latvijas lepnumu. Sabiedrībā tiek akcentēts, ka izmirstošās un ļoti retās ir Latvijas zilās govis, to skaits ir aptuveni 400 īpatņu, tām klājas mazliet labāk par Latvijas brūnajām govīm. Ja mēs nesaudzēsim šīs divas govju šķirnes, tad mums nebūs ko parādīt nākamajām paaudzēm − mūsu bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem. Latvju dainās tiek vēstīts par mūsu govīm: „Appušķoju brūnaliņu/ Zaļu bērzu vainadziņu, / Lai pušķojas citu gadu / Ar brūnām telītēm.” Šis ir mantojums no mūsu senčiem, un mūsu pienākums ir to saglabāt nākamajām paaudzēm.”

Sabīne Zīverte iesaka Latvijas kultūras kanonā iekļaut Latvijas Nacionālo bibliotēku jeb Gaismas pili kā vienu no visnozīmīgākajiem 21. gs. kultūras projektiem Latvijā, uzsverot, ka tas ir mūsdienīgs un radošs pasaules līmeņa informācijas un kultūras centrs. Lai gan kultūras kanona sarakstā ir arhitekts Gunārs Birkerts, Gaismas pils ir pelnījusi atsevišķu izcēlumu.

Ligitas Vaļukas prāt, pievienojama ir latviskā filozofija, ko jau no tēvu tēvu laikiem atspoguļojot folkloras mantojums, latviskā dzīvesziņa, turklāt mūsdienās notiekot šo vērtību atzīšana un saudzēšana.

Silvestra Blumberga iesaka ierakstīt kanona vērtību sarakstā rotaļas un spēles, jo „mūsu nākotne ir bērni un tas, ko mēs viņiem nododam. Bērniem viss sākas ar spēlēm, rotaļām. Mums ir tik daudz skaistu rotaļu, kuras atceramies no bērnības. Tā ir vērtība, kuru nevaram atļauties pazaudēt. Kurš gan nezina rotaļu  „Kas dārzā?”, „Ādamam bij’ septiņ’ dēli” u. c. Ir rotaļas, kas tiek spēlētas latviešu tradicionālos svētkos. Ir tik daudz pagalmu spēļu, kuras pamazām tiek aizmirstas, piemēram, „Sasaldētie”, „Tuk – tuk pats par sevi” un klasika – „Klasītes”. Varbūt šī ir iespēja rotaļām un spēlēm saglabāties, lai bagātinātu mūsu bērnu ikdienu un pieaugušajiem ļautu atcerēties savu bērnību.”

Dāvids Skutulis iesaka spēlfilmu „Emīla nedarbi”. „Šī iemīļotā filma ir režisora Vara Braslas darbs, kas tapusi Rīgas Kinostudijā. Filmas pamatā ir slavenās zviedru autores Astridas Lindgrēnas stāsts „Lennebergas Emīls”, no kura ir ņemti motīvi un iedvesma. Filmas sižets attēlo dzīvi Kathultas sētā Zviedrijā, kur mīt Svensonu ģimene. Ģimenē ir tēvs, māte, viņu meitiņa Ida un, protams, pats Emīls. Emīls ir dzīvespriecīgs un enerģijas pilns zēns, kura labsirdība nekad neapšaubāma. Tomēr šī paša labsirdība un nevaldāmā enerģija bieži vien noved pie neparedzētām sekām. Emīls ar savu nepacietību un vēlmi iesaistīties visās lietās, kas notiek apkārt, bieži vien rada situācijas, kur rezultāts ievērojami atšķiras no sākotnēji vēlamā. Viņa piedzīvojumi ir pilni jautrības un neparedzamiem pavērsieniem, kas skatītājus nekad neatstāj vienaldzīgus.”

Inese Sudare iesaka ievietot Latvijas kultūras kanonā trīs tēlniekus:

1. Tālivaldi Muzikantu (1963), kurš ir daudzu tēlniecības darbu autors un kopš dibināšanas vada Baldones Mākslas skolu;
2. Viju Ilzi Dzintari (1941), kura vada VEF Tēlniecības studiju „Doma” un ir Mākslas savienībā kopš 1978. gada. Viņa veidojusi monumentālus darbus, kuru attēli aplūkojami grāmatā „Akmens. Doma. Tēls”, turklāt 2021. gadā viņa svin savu 80 gadu jubileju;
3. Jāni Strupuli (1949), daudzu medaļu un zīmējumu autoru, kurš joprojām aktīvi stādā, piedalās izstādēs un starptautiskos projektos.

Ligita Landzmane iesaka tradicionālo medicīnu – tā esot reāli funkcionējoša mūsdienu sabiedrībā; tā ir nozīmīga individuālās vai grupu identitātes saglabāšanā, veidošanā un uzturēšanā; tradīcija ir ar progresīvu izmantošanas un attīstības tendenci.

Rolands Jurdžs iesaka večerinku. Večerinka ir sena Latgales kultūras tradīcija, kas veicina kopienas saliedētību un kultūras mantojuma saglabāšanu. Mūsdienu globalizācijas apstākļos šīs tradīcijas saglabāšana kļūst arvien nozīmīgāka, jo tā sniedz iespēju atcerēties un godāt vietējās vērtības, taču pastāv risks, ka šādas tradīcijas var izzust. Večerinka ir: 1. Mūzika un deja – tradicionālās dziesmas un dejas; 2. Kulinārija – vakara gaitā bieži tika piedāvāti vietējie ēdieni, kas simbolizē viesmīlību un sadraudzību; 3. Rituāli un simboli – rituāli ietvēra kopīgas lūgšanas, dziesmas un simboliskus žestus, piemēram, sveču iedegšanu, kas simbolizēja gaismu un kopības sajūtu. Večerinka 2024. gadā norisinājusies arī starp vidusskolām, kas liecina, ka šī tradīcija sāk palikt nozīmīgāka.

Raitis Ābelnieks iesaka iekļaut Latvijas kultūras kanona dzejnieku Vili Plūdoni un izsaka neizpratni: „Dīvaini, ka Vilis Plūdonis līdz šim nav iekļauts Latvijas kultūras kanonā, lai gan šo dzejnieku zina katrs, kurš vismaz pirmajās klasēs ir mācījies latviešu skolā. Un viņa patriotiskā dzeja vienmēr ir stiprinājusi gan latviešu nacionālo pašapziņu, gan mūsu valsts pamatus.”

Dzintra un Arnolds Ziemeļi iesaka iekļaut zirgu tramvaju, kas kursējis no Ikšķiles stacijas līdz Baldones kūrortam un simboliski atbalstījis kultūras un veselības savienošanos. Baldones kūrorts arvien bijis bagāts kultūras notikumiem, jo tajā gan atgūt, gan stiprināt veselību devušies arī rakstnieki un citi kultūras ļaudis. Tas bijis pēdējais zirgu tramvajs Eiropā.

Anna Peršteina aicina iekļaut Žaņa Lipkes memoriālu, kas esot viens no visoriģinālākajiem muzeju projektiem Latvijā pēdējā desmitgadē. Muzeja eksponāti – Lipkes ģimenes fotogrāfijas, dokumenti un personīgās lietas – veido īpatnēju kadrējuma efektu, caur vienas ģimenes vēsturi un izvēlēm izstāstot Latvijas sarežģīto 20. gadsimta vēsturi. Vairākkārt muzejs ir godalgots ar starptautiska un vietēja mēroga balvām arhitektūras, muzeoloģijas, būvniecības un kultūras jomā. „Nostiprinājies kā stabila un atpazīstama vērtība Latvijas un Eiropas kultūrainā, Žaņa Lipkes memoriāls ir pelnījis šādu atzinību, arī kļūstot par Latvijas kultūras kanona vērtību,” uzskata pieteicēja.