Vorgeschlagene Werte

Dāvis Eglis kultūras kanonam pievienotu fotografēšanu un apģērba dizainu. Šīs esot lietas, kas citiem var šķist nesvarīgas, bet ieņemot lielu lomu kultūras attīstībā. Dāvis apgalvo: „Pirmkārt, daudz skaistu mirkļu vai vietu var iemūžināt tieši ar foto palīdzību, otrkārt, bez apģērba dizaina nebūtu veidojusies nedz pagātne, nedz tagadne. Kā veidojušies novadu tautastērpi, tā apģērbs veidojas tagad, piemēram, sportistu tērpi mūs rāda visai pasaulei. Apģērbs ir svarīga Latvijas vēstures sastāvdaļa, tas atspoguļo visu tautu un tās vērtības.”

Ināra Puķīte Jelgavas Mūzikas vidusskolas vārdā iesaka pievienot kādu arhitektūras objektu no Jelgavas, lai tas pārstāvētu šo pilsētu, kurai vēstures līkloči nesuši daudz postījumu.

Kaspars Špēlis iesaka iekļaut Kābeļu kalnu, kas atrodas Ikšķiles novada Tīnūžu pagastā līdzās Daugavai. Tas esot līvu uzkalniņu kapulauks, kas joprojām saglabājies, kaut arī ticis vairākkārt postīts. Pirms pāris gadiem Kaspars kopā ar domubiedriem sācis kalna sakopšanas darbus, teritorija tika atbrīvota no ļoti bieza krūmāja. Pašlaik esot uzskaitīti aptuveni 75 uzkalniņi (apbedījuma vietas). Kalns atrodas iepretīm Nāves salai (1. pasaules kara cīņu vieta) un Daugmales pilskalnam. Senāk līdzās atradies arī Vīna kalns (viena no vissenākajām nocietinājuma apmetnēm reģionā), kas mūsdienās ir pilnībā iznīcināts. Gar Kābeļu kalnu iet vecā Rīga-Daugavpils šoseja. Pieteicējs izsaka cerību, ka vērtības iekļaušana kanona sarakstā liktu cilvēkiem kalnu aizsargāt, atklāt to no jauna un tādējādi Ikšķiles vēsturi sabiedrība neskatītu tikai kā kristietības nesēju ienākšanas vietu.

Gustavs Dravants iesaka Latvijas kultūras kanonā iekļaut Latvijas brūno govi. Šī govju šķirne esot radusies kā pirmie mēģinājumi izveidot govi, kas ir pielāgojusies mūsu vietējiem vides apstākļiem un dod pienu ar augstu tauku un olbaltumvielu saturu. Gustavs raksta: „Pie šīs šķirnes izpētes un selekcijas strādāja Latvijas lopkopības speciālists Paulis Lejiņš. Latvijas brūnā govs izsenis ir bijusi Latvijas vizītkarte lauksaimniecībā un katram latvietim pašapziņā − to radījām mēs paši. Tagad, ceļojot pa lauku apvidiem, aizvien retāk redzam brūnaļas viensētās un ganībās. Latvijas brūnās izzūd, pēc statistikas datiem skatoties, vairs palikušas 140 govis, kas iekļaujas ģenētisko resursu programmā − tās ir īstās brūnaļas. Ja mēs šo vērtību neizcelsim valstiskā līmenī, tad mēs zaudēsim vienu Latvijas lepnumu. Sabiedrībā tiek akcentēts, ka izmirstošās un ļoti retās ir Latvijas zilās govis, to skaits ir aptuveni 400 īpatņu, tām klājas mazliet labāk par Latvijas brūnajām govīm. Ja mēs nesaudzēsim šīs divas govju šķirnes, tad mums nebūs ko parādīt nākamajām paaudzēm − mūsu bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem. Latvju dainās tiek vēstīts par mūsu govīm: „Appušķoju brūnaliņu/ Zaļu bērzu vainadziņu, / Lai pušķojas citu gadu / Ar brūnām telītēm.” Šis ir mantojums no mūsu senčiem, un mūsu pienākums ir to saglabāt nākamajām paaudzēm.”

Ligitas Vaļukas prāt, pievienojama ir latviskā filozofija, ko jau no tēvu tēvu laikiem atspoguļojot folkloras mantojums, latviskā dzīvesziņa, turklāt mūsdienās notiekot šo vērtību atzīšana un saudzēšana.

Ligita Landzmane iesaka tradicionālo medicīnu – tā esot reāli funkcionējoša mūsdienu sabiedrībā; tā ir nozīmīga individuālās vai grupu identitātes saglabāšanā, veidošanā un uzturēšanā; tradīcija ir ar progresīvu izmantošanas un attīstības tendenci.

Raitis Ābelnieks iesaka iekļaut Latvijas kultūras kanona dzejnieku Vili Plūdoni un izsaka neizpratni: „Dīvaini, ka Vilis Plūdonis līdz šim nav iekļauts Latvijas kultūras kanonā, lai gan šo dzejnieku zina katrs, kurš vismaz pirmajās klasēs ir mācījies latviešu skolā. Un viņa patriotiskā dzeja vienmēr ir stiprinājusi gan latviešu nacionālo pašapziņu, gan mūsu valsts pamatus.”

Dzintra un Arnolds Ziemeļi iesaka iekļaut zirgu tramvaju, kas kursējis no Ikšķiles stacijas līdz Baldones kūrortam un simboliski atbalstījis kultūras un veselības savienošanos. Baldones kūrorts arvien bijis bagāts kultūras notikumiem, jo tajā gan atgūt, gan stiprināt veselību devušies arī rakstnieki un citi kultūras ļaudis. Tas bijis pēdējais zirgu tramvajs Eiropā.

Anna Peršteina aicina iekļaut Žaņa Lipkes memoriālu, kas esot viens no visoriģinālākajiem muzeju projektiem Latvijā pēdējā desmitgadē. Muzeja eksponāti – Lipkes ģimenes fotogrāfijas, dokumenti un personīgās lietas – veido īpatnēju kadrējuma efektu, caur vienas ģimenes vēsturi un izvēlēm izstāstot Latvijas sarežģīto 20. gadsimta vēsturi. Vairākkārt muzejs ir godalgots ar starptautiska un vietēja mēroga balvām arhitektūras, muzeoloģijas, būvniecības un kultūras jomā. „Nostiprinājies kā stabila un atpazīstama vērtība Latvijas un Eiropas kultūrainā, Žaņa Lipkes memoriāls ir pelnījis šādu atzinību, arī kļūstot par Latvijas kultūras kanona vērtību,” uzskata pieteicēja.

Inese Sudare iesaka ievietot Latvijas kultūras kanonā trīs tēlniekus:

1. Tālivaldi Muzikantu (1963), kurš ir daudzu tēlniecības darbu autors un kopš dibināšanas vada Baldones Mākslas skolu;
2. Viju Ilzi Dzintari (1941), kura vada VEF Tēlniecības studiju „Doma” un ir Mākslas savienībā kopš 1978. gada. Viņa veidojusi monumentālus darbus, kuru attēli aplūkojami grāmatā „Akmens. Doma. Tēls”, turklāt 2021. gadā viņa svin savu 80 gadu jubileju;
3. Jāni Strupuli (1949), daudzu medaļu un zīmējumu autoru, kurš joprojām aktīvi stādā, piedalās izstādēs un starptautiskos projektos.

Sabīne Zīverte iesaka Latvijas kultūras kanonā iekļaut Latvijas Nacionālo bibliotēku jeb Gaismas pili kā vienu no visnozīmīgākajiem 21. gs. kultūras projektiem Latvijā, uzsverot, ka tas ir mūsdienīgs un radošs pasaules līmeņa informācijas un kultūras centrs. Lai gan kultūras kanona sarakstā ir arhitekts Gunārs Birkerts, Gaismas pils ir pelnījusi atsevišķu izcēlumu.

Silvestra Blumberga iesaka ierakstīt kanona vērtību sarakstā rotaļas un spēles, jo „mūsu nākotne ir bērni un tas, ko mēs viņiem nododam. Bērniem viss sākas ar spēlēm, rotaļām. Mums ir tik daudz skaistu rotaļu, kuras atceramies no bērnības. Tā ir vērtība, kuru nevaram atļauties pazaudēt. Kurš gan nezina rotaļu  „Kas dārzā?”, „Ādamam bij’ septiņ’ dēli” u. c. Ir rotaļas, kas tiek spēlētas latviešu tradicionālos svētkos. Ir tik daudz pagalmu spēļu, kuras pamazām tiek aizmirstas, piemēram, „Sasaldētie”, „Tuk – tuk pats par sevi” un klasika – „Klasītes”. Varbūt šī ir iespēja rotaļām un spēlēm saglabāties, lai bagātinātu mūsu bērnu ikdienu un pieaugušajiem ļautu atcerēties savu bērnību.”