LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

ATA ĶENIŅA ĢIMNĀZIJA RĪGĀ, TĒRBATAS IELĀ 15/17 1905

Arhitekti: Konstantīns Pēkšēns, Eižens Laube 

19./20. gadsimta mijā pār Eiropu nāca jaunas filozofiskās un mākslas vēsmas. Tehnikas un rūpniecības attīstība, jaunas urbānās sabiedrības veidošanās, izglītības un garīgās kultūras izaugsme, nacionālās pašapziņas briedums prasīja jaunu tēlu pilsētas videi.

Jūgendstilā par arhitektūras izejas punktu kļuva ērts, funkcionāli pamatots telpu izkārtojums, no kura tika atvasināts ēkas apjomu kārtojums un mākslinieciskais tēls. Citās mākslas jomās tobrīd valdošās vijīgās līnijas un dabas motīvi līdzēja atbrīvot arhitektūru no gadsimtiem ilgās vēsturisko stilu valdīšanas, tomēr tālāk šis stils attīstījās ļoti daudzveidīgs – no piesātināti dekoratīvām kompozīcijām līdz atturīgiem un pavisam vienkāršiem projektiem un ēkām.

Rīgā jūgendstils ienāca jau dažus gadus pirms pilsētas 700 gadu jubilejas izstādes, kura 1901. gadā kļuva par plašāko jaunā stila manifestāciju vienuviet. Pilsētas ekonomiskā izaugsme ļāva izvērst plašu būvniecību, dažos turpmākajos gados tā pilnībā pārvērtās, un šodien jūgendstila ēkas veido aptuveni 40 % pilsētas centra apbūves. Tāpēc Eiropā nav Rīgai līdzvērtīgu pilsētu jūgendstila celtņu daudzuma, blīvuma un mākslinieciskās kvalitātes ziņā.

Agrīno, dekoratīvi eklektisko jūgendstilu Rīgā un citviet Latvijā lielā mērā ietekmēja Rietumeiropas arhitektūras tendences, fasāžu un interjeru apdarē plaši izmantojot liekti saspriegtas līnijas, augu motīvus, dramatiskas maskas, pasteļtoņu apdari. No 1905. – 1911. gadam uzplauka un pamazām norima nākamais novirziens jūgendstila ietvaros – nacionālais romantisms. Tas atspoguļo latviešu arhitektu centienus radīt savu nacionālo būvmākslu, tā sākotni lielā mērā ietekmēja somu arhitektu uzdrīkstēšanās veidot jauno, laikmetīgo arhitektūru smagnējās viduslaiku un tautas celtniecības formās.

Latvijas nacionālā romantisma ēkas iedvesmoja gan spēcīgie divslīpju jumtu motīvi un dabiskā koka tonalitāte no gaiši brūnas līdz pelēkai tautas vēsturiskajā celtniecībā, gan lietišķi dekoratīvās mākslas motīvi un etnogrāfiskie ornamenti tās izpausmēs no kokgriezumiem līdz tekstilijām. Nacionālā romantisma celtnēm raksturīga formu smagnējība, monumentāls cēlums, stāvi jumti, logailas ar noslīpinātām augšdaļām un atturīgi etnogrāfisku motīvu rotājumi, kuri radoši interpretēti laikmetīgā formu valodā. Rīgā nacionālajam romantismam vairāk vai mazāk pieskaitāma vismaz katra ceturtā jūgendstila celtne.

Skola Tērbatas ielā 15/17 ir spilgts piemērs gan šim nacionālā romantisma virzienam, gan Latvijas jūgendstilam kopumā. To 1905. gadā pēc arhitektu Konstantīna Pēkšēna un Eižena Laubes projekta cēlis dzejnieks, jurists un izglītības darbinieks Atis Ķeniņš (starpkaru periodā viņš bija arī diplomāts un pēc tam izglītības un tieslietu ministrs). Ēka ir viena no pirmajām nacionālā romantisma celtnēm Rīgā. Tai ir izteiksmīgs siluets un dažādos būvmateriālos un apdares variantos veidota fasāde, pie kam šūnakmens fasādes apdarei pēc pasūtītāja ieceres īpaši savākts no Staburaga atlūzām.

Apjomu kārtojums ir drošs un spēcīgs, stāvie zelmiņi atsauc atmiņā senatnes būves, pirmā stāva apdarei izmantos dabisks akmens, atsakoties no agrākos laikos pieņemtās materiālu imitācijas, bet no fasādes kompozīcijas var viegli nojaust ēkas iekšējo plānojumu – pirmajā stāvā izvietots vestibils un sabiedriskas telpas, augšējos stāvos atrodas klases, bet pašā augšā – pati lielākā telpa, sarīkojumu zāle, kuras jumta nesošās koka konstrukcijas ir eksponētas ne tikai interjerā, bet arī ēkas fasādē kā ekspresīvās konsoles, kas fiksē zāles pārseguma kopņu galus.

Fasādes detalizācija precīzi seko stila garam – tajā nav lieku dekoratīvu elementu, mākslinieciskā izteiksmība sasniegta ar arhitektoniskiem, funkcionāliem paņēmieniem. Logu dizains, atsakoties no klasiskā paņēmiena, ir vēl viena jūgendstilam raksturīga iezīme. Nacionālais romantisms nāk ar slīpinātām logailām, kas atgādina par viduslaiku būvniecības paņēmieniem un interpretē senlatviešu pils ideju. Logu rāmju dalījums jūgendstila ēkās bieži veidots katrai ēkai oriģināls, dažkārt, kā šajā ēkā, logailu dizians atšķiras pa stāviem vienas ēkas ietvaros, tādējādi uzsverot jaunā laikmeta individualitāti, katra cilvēka vērtību pretstatā pagātnes unificētajai sabiedrībai.

Ieejas risinājums ir neraksturīgs Rīgas centra apbūvei – tā atkāpjas no ietves, veidojot plašāku, segtu telpu pie durvīm, kas nepieciešama sabiedriskai ēkai, ko, pretstatā parastam īres namam, apmeklē ļoti daudz cilvēku. Šajā ieejas daļā bagātīgāk nekā pārējā fasādē parādās arī ornamentāla apdare un jūgendstilam raksturīgās flīzes, kas plaši tika izmantotas ne tikai iekštelpās, bet arī fasādēs.

Ķeniņa skolu projektēja Konstantīns Pēkšēns (pēc kura projektiem vien Rīgā uzbūvēts ap 250 daudzstāvu mūra namu) kopā ar jauno arhitektu Eiženu Laubi, kurš tikai tobrīd gatavojās uzsākt patstāvīgas arhitekta gaitas, ar laiku kļūstot par vienu no nozīmīgākajām figūrām visā Latvijas arhitektūras vēsturē.

Nacionālā romantisma uzplaukums ir spožs, bet īss – tā vietu pamazām pārņem stateniskais jūgendstila virziens, kuram raksturīga atturīga, ģeometrizēta detalizācija, izteikti vertikāls fasāžu ritms. Tomēr tieši tādās ēkās kā Ķeniņa skola visspilgtāk parādās laikmeta noskaņu un jaunās, strauji topošās latviešu arhitektu radošās domas sintēze, atstājot nākamajām paaudzēm spilgtu liecību par 19./20. gadsimta mijas sabiedrības ilgām, uzdrīkstēšanos, estētisko izjūtu un ticību labākai nākotnei, kura sākas jau šodienā.

Anita Antenišķe

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra