LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

Ojārs VĀCIETIS (1933-1983) SI MINORS 1982

Ojāra Vācieša (1933–1983) dzeja ir piecdesmito līdz astoņdesmito gadu poētiskā procesa projekcija, un grūti pateikt, ciktāl Vācietis uztvēra un realizēja laika diktētas nepieciešamības, ciktāl – pats veidoja šo procesu, iespaidodams un virzīdams gluži vai visus šā laikposma dzejniekus. Ne velti viņš rakstīja: "Es neizgudroju dzeju. Dzeja ir izgudrojusi mani." Vācieša daiļrade, kopumā skatot, atgādina polifonisku skaņdarbu: tajā ir vairākas tēmas, kas dažādās intensitātēs jūtamas jau viņa pirmajās grāmatās; seko tēmu pakāpeniska attīstība, kad kāda no tām piedzīvo kulmināciju, lai pēcāk pieklustu, aizvirzītos fonā un atdotu vietu citai. Piecdesmitajos gados un sešdesmito gadu pirmajā pusē Vācieša dzejai bija raksturīga nosliece uz vairāk vai mazāk precīzi formulētām socialām idejām, kas tika izteiktas ar maksimālu poētiskā pārdzīvojuma intensitāti un patētiskiem akcentiem vispārākajā pakāpē. Taču jau sešdesmito gadu otrajā pusē bezgaltālās ekspedīcijas poētiskās laiktelpas plašumos un ekspresīvo poētiku aizstāja iedziļināšanās sevī, apziņas bezgalībā, un ielūkošanās Latvijas vēsturē, kaut gan noslieci poētiskā formā apcerēt sociālas problēmas Vācietis nezaudēja arī turpmāk – tā tikai atvirzījās daiļrades perifērijā. Būtībā tā ir nepieciešamība: dzejnieks "bēg no sevis", jau padarīto izmantodams kā atspēriena punktu. Ekspresīvā poētika – arī daudzo Vācieša sekotāju un atdarinātāju dēļ –pamazām pārtapa literārā klišejā. Vācietis bija ierosinājis dzejas ideju ģenerēšanas potences – un nu vajadzēja iet tālāk, atraisīt poēzijas dziļākos slāņus. Civilizācijas dedzīgās apoloģijas un vienlīdz dedzīgās kritikas vietā stājās rāma skepse un ironija, kas lāgiem pārtapa groteskā.

Šīs pārmaiņas poētikā varētu interpretēt arī kā kustību no cilvēciskās pieredzes šaisaulē uz dzejnieka pieredzi latviešu dzejas kontekstā, ko šai gadījumā ilustrē virzība no ideju dzejas uz asociatīvo dzeju. Asociatīvās dzejas jēdziens nav bez pamata: ideju dzejai piemīt nosliece sarukt aforismā, būt pabeigtai, absolūti patiesai un līdz ar to – pielietojamai. Turpretī asociatīvajai dzejai daudz svarīgākas ir metaforas, kas nevis tiek precīzi konturētas kādā idejā, bet gan izraisa jēgpilnu refleksiju – vai asociāciju – plūsmu. Asociatīvā dzeja allaž ir atvērta un nepabeigta – starp metaforām ir pietiekami liela telpa interpretācijas brīvībai, un "Si minorā" (1982) Vācietis visspilgtāk apliecināja sevi kā šīs tukšās, brīvās telpas dzejnieku. Sešdesmitajos gados Vācietis realizēja ekspresīvās izteiksmes iespējas, bet septiņdesmito gadu un astoņdesmito gadu sākuma krājumos ar vienlīdz lielu maksimālismu – dzejas metaforu un refleksiju radošās potences.

Guntis Berelis

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra