LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

Kārlis SKALBE (1879-1945) ZIEMAS PASAKAS 1913

Kārļa Skalbes vārds tik cieši saistīts ar pasakām kā ziema ar bērnu pirmā sniega gaidām vai rudens ar nepiepildītu sapņu skumjām. Minot Skalbes vārdu, līdzās viņa dzejas tēliem nostājas jūrnieks, kas braucis Ziemeļmeitas lūkoties, Kaķītis, kas pazaudējis savas dzirnavas, pirtnieks Ansis ar neizdodamo vērdiņu un pazib Sarkangalvītes vecmāmiņas Adāmais Tikums, Lāpāmais Tikums vai Dāvināmais Tikums. Vai arī – zem kalna apklust milzis, un ir tik kluss, "cik kluss top tik aiz lielas laimes". Kārļa Skalbes pasakas it kā glabā kādu pasauli, kas pazudusi vai nekad nav bijusi, vienlaikus skaistu, skumju un negaidītu brīnumu pilnu. Jo pasaka var notikt jebkurā brīdī, kādam tikai jāsāk stāsts ar "reiz bija".

Pirmo pasaku K. Skalbe saraksta 25 gadu vecumā Ērgļos (1904), pēdējo – 40 gadus vēlāk, kad rakstnieks ir nonācis trimdā Zviedrijā (1945). Antons Austriņš nosaucis Skalbi par "pasaku ķēniņu", un tas būs tiesa. Rakstnieks izveidojis savu pasaku pasauli, kas nav līdzīga nevienai citai un kurā pats, līdzīgi saviem pasaku ķēniņiem, mazliet skumju skatu vēro un vēsta par notikumiem. Skalbes pasakas nav pamācošas. Vienlaikus ar viņa radītajiem tēliem risinās dzīves norišu un izjūtu apcere. Skalbe viens no pirmajiem latviešu rakstniecībā tiecās apvienot latviešu kultūrā un pasaules izjūtā balstītu tradīciju un Eiropas modernismu, radot pasakas žanru, kurā savdabīgi atklājas simbolismam raksturīgā noslēpumainā pasaule, vēstījumā, zaudējot pārejas, saplūst fantastiskais un pazīstamais, dzīve un sapnis. Skalbes pasakām nav latviešu pasaku tradīcijai noteikto robežu, tajās viss pastāv un darbojas vienlaikus – atpazīstama ainava, pasakas sižets, stāstītāja dabas vērojums un mūžības apjauta. Pasaku pasaule piepildās ar lietām un norisēm, un katrai no tām ir sava vieta, nozīme un dzīvība. Un šajā paša radītajā pasaulē Skalbem nav nesvarīgu lietu, izjūtu vai cilvēku.

Kārļa Skalbes pasakas ir apkopotas dažādos izdevumos, izlasēs un mācību grāmatās. Mākslinieki ar dažādiem rokrakstiem veidojuši to varoņu vizuālos tēlus grāmatu ilustrācijās un multiplikācijas filmās. Pasakas iestudētas vai lasītas no teātra skatuvēm, taču vienīgā grāmata, kas saglabājusi savu veselumu, ir krājums "Ziemas pasakas" (1913). K.Skalbe tajā iekļāvis pasakas, kuras tapušas ieslodzījuma laikā, kad rakstnieks izcieš piespriesto sodu par rakstiem, kas publicēti 1906. gadā viņa vadītajā žurnālā "Kāvi" (vēlāk iznācis ar nosaukumu "Ziemas Naktis"). Vēstulē sievai Lizetei no Termiņcietuma Skalbe raksta: "Ko lai tev rakstu? Nekas te nenotiek. Dienas te nāk un aiziet gluži bez krāsas. Visa dienas dzīvība pastāv no niekiem, kuriem tiek piedota notikuma vērtība. Tā šodien krita sniegs. Bet priekš manis tas bij liels notikums, kas piepildīja man gandrīz visu dienu." Droši vien arī pasakas to radītājam kļuva par notikumu, ar vārdiem tika radīta daudzkrāsaina, dzīvības pilna pasaule, kurā (kā kādā pasakā saka autors) sapņi, iedomas un atmiņas "pamodina jūtas".

Krājumu veido deviņas pasakas: "Pasaka par vērdiņu", "Mūžīgais students un viņa pasaka", "Meža balodītis", "Jūras vārava", "Bendes meitiņa", "Ķēniņa dēla trīs dārgumi", "Pelnrušķīte", "Milzis" un, protams, pazīstamākā no K. Skalbes pasakām "Kaķīša dzirnavas". Un kaķīša teiktie vārdi skumjajam ķēniņam, kad tas vaicājis, kā atdarīt kaķīša pāridarītājiem: "Kāpēc vairot sāpes? Lai labāk vairojas prieks." Ķēniņu izbrīna kaķīša spēja viegli pieminēt sāpes un pārciesto. Tikai tie Skalbes varoņi, kas ir spējīgi uzklausīt citu sāpes un pieņemt ciešanas, rod iekšēju harmoniju un mieru. Sāpes un skumjas ir tās, kas spēj cilvēkos atmodināt cilvēcību un ļauj pieņemt pasauli, ieraugot tajā skaisto. Laimīgie cilvēki Skalbes pasakās ir cietsirdīgi, tie citus nesaprot. Skalbes varoņi ir skumjie sapņotāji, citu neievērotās un pazemīgās dvēseles, kas, izjūtot savas un citu sāpes, spēj ieraudzīt labo un ļauno pasaules norišu sīkajā gaitā. Cilvēkam ir visas iespējas būt laimīgam arī tad, ja tam pieder mazums. Ja tam ir ūdens, siltums un maize, kā to cietumā ieslodzītajam ķēniņa dēlam māca laumiņas dotās dāvanas...   

Skalbes pasaku poētiskā pasaule atklājas lēnam un uzmanīgam lasītājam, kas ļaujas autora pasaules vērojumam un valodai, tās ritmam un plūdumam. Reti kurš no latviešu rakstniekiem spējis izjust latviešu valodas garšu un iespējas. Bērniem bieži vien Kārļa Skalbes pasakas šķiet pārāk skumjas, taču pasakas nav rakstītas bērniem. Tās mēģina palīdzēt pieaugušajiem saglabāt bērna pasaules uztveri un spēju just līdzi.

Raimonds Briedis

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra