LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

Jānis PORUKS (1871-1911) PĒRĻU ZVEJNIEKS 1895

Dzejnieks un prozists Jānis Poruks (1871–1911) ir latviešu literatūras romantiskā atzara pamatlicējs. Viņš lauza stereotipu par latviešu prozu kā lauku dzīves aprakstītāju, izgāja ārpus brāļu Kaudzīšu definētās telpas un ienesa literatūrā Rietumeiropā gadsimtu mijā valdošo garīgo un literāro strāvojumu elpu – daļēji arī tā iemesla dēļ, ka Poruks bija viens no pirmajiem latviešu intelektuāļiem, kam izdevās izglītoties ārzemēs (pateicoties kāda mecenāta atbalstam, viņš 1893. – 1894. gadā studēja Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā).

J. Poruks sarakstījis aptuveni 150 stāstus. Daiļrades sākumposmā tapa daļēji autobiogrāfiskais garstāsts "Pērļu zvejnieks" (1895), kas ir nozīmīgākais Poruka darbs un kuru var uzskatīt arī par pirmo romantisma manifestu latviešu literatūrā. Līdz tam latviešu prozā nebija sastopams pasaules literatūrā plaši izplatītais ceļa motīvs: pirmo reizi tas parādījās "Pērļu zvejniekā", turklāt diezgan spilgtā formā – gan kā ceļojums telpā, tālu ārpus savas sētas robežām, – trūcīgā lauku rakstveža dēla Anša Vairoga ceļš uz Rīgu, bet pēc tam, tāpat kā Porukam, uz Drēzdeni studēt mūziku, gan arī kā ceļojums sava "es" meklējumos. Citiem vārdiem, Vairogs ne tikai apgūst pasauli, bet arī izzina pats sevi. Pirms Poruka latviešu prozā aprakstītās personas neko daudz nerūpējās par pašrefleksiju – esamības pamatproblēmas viņus nesaistīja. Vairogs ir tipisks "romantiskais varonis" – vientuļš maksimālists, platonisks mīlētājs, kurš koncentrējies uz savas dvēseles dzīvi; traģikas pamatā ir romantisma literatūrai raksturīgie pretstatījumi īstenība/ilūzija un garīgais/materiālais, un arī viņa ceļojuma gala iznākums ir atbilstošs romantisma kanoniem – būdams nepiemērots "svešajai pasaulei", viņš Drēzdenē saslimst un mirst. Stāsta virsraksts ir simbolisks – tas apzīmē gan naivā jaunekļa mēģinājumus atrast pērles piemājas upītē, gan arī pērļu meklēšanu sevī: īsi pirms nāves Vairogs redz sapni, šķiet, pirmo īsti simbolisko sapni latviešu literatūrā: kāds svešinieks, atradis pērli, sniedz to viņam, teikdams, ka tā ir viņa sirds. "Pērļu zvejniekā" acīm redzamas vācu romantiskās prozas atbalsis un Nīčes ideju ietekme (Poruks labi pārzināja Nīčes darbus); Vairoga māte runā, gluži vai citējot Tolstoju; liela vieta atvēlēta reflektējošiem dialogiem, apcerēm par Vāgneru un Gēti un muzikālām reminiscencēm.

Poruku varētu uzskatīt par tipisku jaunromantisma pārstāvi un meklēt viņa daiļradē simbolisma poētikas pirmsākumus. Taču svarīgāks ir kas cits. Proti, Poruks latviešu literatūrā aizsāka kultūras pašrefleksiju. Pašrefleksija nebūt nav neobligāta kultūras piedeva vai komentārs; arī kritika nav vienīgā un galvenā kultūras pašrefleksijas forma. Cilvēks par domājošu būtni kļūst tikai pēc tam, kad pats sev ir uzdevis jautājumu: kas es esmu? Atbilde nav nemaz tik svarīga – svarīgāks ir atbildes meklēšanas ceļš. Tāpat arī kultūrā: fakti un notikumi tikai tad kļūst par kultūras sastāvdaļu, kad kultūra ir sev vaicājusi: kas es esmu? Pirms Poruka literatūrai svarīgāka bija pašapliecināšanās – gan "Lāčplēsis", gan "Mērnieku laiki" it kā deklarē: lūk, te es esmu un projām iet negrasos. Poruka daiļradē literatūra sāka domāt par sevi un savas esamības likumsakarībām, kas nozīmē, ka literatūra kļuva par mākslu.

"Pērļu zvejnieks" elektronsikā versijā www.letonika.lv bibliotēkā

Guntis Berelis

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra