LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

REINIS un MATĪSS KAUDZĪTES (1839-1920;1848-1926) MĒRNIEKU LAIKI 1879

1879. gadā iznāca romāns "Mērnieku laiki", ko bija sarakstījuši divi Vecpiebalgas skolotāji – brāļi Reinis (1839–1920) un Matīss (1848– 1926) Kaudzītes. Romāns nevis mainīja priekšstatus par to, kādai jābūt prozai – kā tas parasti noris literārā procesa lūzumpunktos, bet gan tos radīja – un radīja būtībā tukšā vietā. Īstenībā romāna parādīšanās joprojām ir literatūras mīkla: tas patiesi ir neizskaidrojami, kā vienmuļajā prozas klajumā, kurā līdz tam bija atrodami tikai didaktiski pastāstiņi, lokalizējumi, feļetoni, – tātad nepastāvēja gandrīz nekāda prozas tradīcija, varēja rasties romāns, kas acumirklī pats izveidoja tradīciju, ko pēcāk citiem rakstniekiem atlika vien turpināt.

"Mērnieku laiki" ir šķietami nepretenciozs vēstījums par zemes iemērīšanas darbiem Vidzemē pagājušā gadsimta otrajā pusē. Romāns ir izteikti polifonisks – tajā savijas daudzas nozīmīguma ziņā vienlīdzīgas sižetiskās līnijas: zemes iemērīšana un ar to saistītās intrigas, 19. gadsimta reālismam raksturīgais traģiskais, sentimentāli ietonētais mīlas stāsts, attiecības starp zemnieku viensētām un diviem novadiem – Slātavu un Čangalienu; ir kolorīti personāži, ir arī diezgan sarežģīta detektīvintriga ar slepkavību un galvenā mērnieka nolaupīšanu. Taču svarīgākais, ko paveica brāļi Kaudzītes, – viņi precīzi iezīmēja latviešu prozai raksturīgās telpas aprises. "Mērnieku laikos" tas ir četrstūris, ko ierobežo zemnieka viensēta, krogs, muiža un baznīca. Atkarībā no apstākļiem figūra varēja mainīties: piemēram, vēlāk izzuda muiža; kādu no figūras elementiem varēja aizstāt cits – teiksim, skola vai tiesas nams, taču pats noslēgtās vides princips saglabājās tikpat kā nemainīgs. Lai kā pūlētos, daudzi vēlāko paaudžu prozisti netika laukā no "Mērnieku laikos" definētā krātiņa.

"Mērnieku laikos" un arī citos 19. gadsimta otrās puses prozas darbos tikpat kā nav kustības telpā. Mazā, "iekšējā" pasaule vienlaikus ir visa pasaule, tajā pārstāvēti visi sabiedrības slāņi un psiholoģiskie tipi, tajā noris gan traģēdija, gan komēdija, gan arī farss. Citiem vārdiem, brāļi Kaudzītes pierādīja, ka arī šī mazā pasaulīte lieliski piemērota lielās literatūras likumsakarībām. Saprotams, kaut kur pastāv arī "ārējā" pasaule – ir metropole, kurā mīt šīssaules varenie un kurā tiek lemti "iekšējās" pasaules likteņi, taču tā atrodas tik tālu un ir tik sveša, ka romāna personas par to neliekas ne zinis. Šī "iekšējā" pasaule ir absolūti sakārtota un pārredzama, burtiski, kalnā pakāpjoties, – tajā viss ir likumsakarīgs un iepriekšnoteikts. Tur gan var notikt zināmas svārstības, pārvietošanās pa stingri noteiktām spēka līnijām, mazas pārgrupēšanās, tomēr pasaule kopumā allaž tiecas atgriezties pie stabilitātes. Raksturīga ir autoru attieksme pret šiem sakārtotības un haosa elementiem: "iekšējai" pasaulei stabilai esot, situācija tiek apcerēta diezgan ironiskā un vieglprātīgā tonī; turpretī, līdzsvaram zūdot, uzreiz parādās traģiski motīvi.

Brāļi Kaudzītes, sarakstīdami "Mērnieku laikus", iespaidīgi apliecināja, ka uz Eiropas literārās skatuves parādījies jauns spēlētājs un ka latviešu literatūra spēj radīt "lielo nāciju" literatūrai līdzvērtīgus prozas darbus.

Brāļi Kaudzītes gan kopā, gan katrs atsevišķi ir sarakstījuši vēl daudzus darbus: dzeju, aforismus, atmiņas, mācību grāmatas, nepabeigtus romānus, taču neko līdzvērtīgu "Mērnieku laikiem" viņiem vairs nebija izdevies radīt.

"Mērnieku laiki" elektroniskā versijā www.letonika.lv bibliotēkā

Guntis Berelis

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra