LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

Jānis JAUNSUDRABIŅŠ (1877-1962) BALTĀ GRĀMATA 1921 AIJA 1911-1925

Psiholoģiskās prozas lielmeistara Jāņa Jaunsudrabiņa (1877– 1962) prozā dominē mīlestības tēma, taču Jaunsudrabiņš bija pirmais prozists, kas apzinājās, ka dzīvo jau 20. gadsimtā un kuru daudz vairāk par mīlestības afektu aprakstiem saistīja eksistenciālās problēmas. Viņš lauza latviešu prozai ierasto mīlestības stereotipu, ko veidoja, no vienas puses, sentimentālu frāžu klišejas, no otras – vienlīdz klišejiski dramatizēts sižets.

Triloģiju "Aija" veido trīs relatīvi patstāvīgi un stilistiski stipri atšķirīgi romāni: "Aija" (1911), "Atbalss" (1914) un "Ziema" (1925). Lasot šos trīs romānus, var labi izsekot gan Jaunsudrabiņa daiļrades, gan visa latviešu romāna žanra attīstībai. Pirmā daļa vēl ir gluži tradicionāls, bērnības atmiņu stilistikā ieturēts vēstījums par kalpa zēna Jāņa aizkustinošo mīlestību uz Aiju. Aija ir nedaudz vecāka par Jāni, tiecas ļoti racionāli plānot savu turpmāko dzīvi, tālab, gan zinādama par Jāņa mīlestību, tomēr apprec kādu krietni padzīvojušu un turīgu kurpnieku. Tātad – klasiska variācija par pirmās un nelaimīgas mīlestības tēmu. Otrajā daļā nu jau trīsdesmitgadīgais Jānis, pilsētnieks, gadījuma darbu strādnieks, kuram, kā viņš pats izsakās, Aija "kļuvusi par viņa likteni", kādu vasaru atgriežas mājās, kurās viņš savulaik kalpojis un saticis Aiju; sižetu veido Jāņa mēģinājums pārvarēt kādreizējo mīlestību ar jaunas mīlestības palīdzību. Tomēr – neveiksmīgi. Romāna noslēgumā, uzzinājis, ka Aija kļuvusi par atraitni, dzīvo ar trim meitām pussabrukušā mājā galīgā nabadzībā, Jānis sper izšķirošo soli – aiziet pie Aijas. Tātad – "Atbalss" ir smalki niansēts psiholoģiskais romāns ar patīkami laimīgām beigām? Tomēr šo iespaidu izjauc trešais romāns "Ziema". Iespējams, ja tolaik jau pastāvētu eksistenciālisma jēdziens, Jaunsudrabiņu uzskatītu par šā virziena pārstāvi. Katrā ziņā – dažas eksistenciālisma idejas viņam ir tuvas. Visupirms šeit jāmin pasaules – cietuma motīvs: cilvēks ir burtiski kā nosodīts uz esamību šaisaulē; viņam nākas nepārtraukti maldīties un meklēt izeju no nebeidzamām strupceļu virknēm; cilvēkam nav iespējams uzsākt dialogu vai vismaz atrast kādu saskares punktu ar citu cilvēku – viņš ir absolūti vientuļš, un vienīgais dialogs noris tikai sevī un ar sevi. Izolētības apziņa galu galā noved līdz izmisuma pilnai eksistenciālai bezizejai. Jānis ilgus gadus ir klīdis pa pasauli – cietumu, allaž saglabājot vismaz izejas ilūziju – mīlestību uz Aiju. Tomēr, izrādās, Aija ne tuvu neatgādina klasisko "liktenīgo sievieti". Viņa ir pragmatiska egoiste, neuzticīga, nevīžīga, slinka – un tomēr viņā ir kāda gluži vai iracionāla dzirksts, kas neļauj Jānim aiziet. Bezcerīgā mīlestība vēl vairāk saasina pasaules – cietuma izjūtu, un gala iznākumā Jānis izdara pašnāvību. "Ziemā" Jaunsudrabiņš mīlestību no saldsērīgas sižetiskas klišejas pārtapina eksistenciālā jēdzienā – apmēram pēc šāda principa: esamību nosaka mīlestība.

Jaunsudrabiņš visu mūžu rakstīja arī stāstus un mazus tēlojumus. Daļa no šiem tēlojumiem apkopota "Baltajā grāmatā" (1914–1921) – vienā no gaišākajiem, poētiskākajiem un stilistiski izturētākajiem bērnības atmiņu stāstījumiem latviešu literatūrā.

Guntis Berelis

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra