LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

Aleksandrs ČAKS (1901-1950) MANA PARADĪZE 1932 MŪŽĪBAS SKARTIE 1937-1939

Aleksandrs Čaks (1901–1950), 1928. – 1929. gadā publicēdams četras mazas dzejas brošūriņas, kas pēcāk tiek apvienotas un ar jauniem dzejoļiem papildinātas grāmatā "Mana paradīze" (1932), pie dzejas apvāršņiem parādījās kā reti atraktīva persona – kā anarhists un tradicionālo pilsonisko vērtību noliedzējs. Tipiski šā laikposma Čaka dzejas iemītnieki: "pilsētas zēns", kurš labprāt ar dūri izsistu mieru no kāda nejauši sastapta resna un omulīga kunga sejas, un vientuļš, poētiski noskaņots klaidonis, kurš naktis pavada pagalam nepoētiskās dzertuvēs. Šis "ielas zēns", protams, ir tikai dzejas virsslānis, literārs paņēmiens, ar kura palīdzību Čaks distancējās no iepriekšējo laikposmu dzejas. Reizē – tas bija paņēmiens, ar kura palīdzību iekļauties savā laikā: nevis latviešu literatūrai tradicionālā manierē sapņot par zaudēto paradīzi, nevis sludināt nākamības utopiju, bet izjust un, galvenais, izdzīvot šepatību. Jau 1928. gadā mazā apcerītē, sava veida manifestā "Mans reveranss dzīvei" Čaks rakstīja: "Īsts dzejnieks tikai tas var būt, kas mīlē savu laiku un jūt ar viņu organisku vienību." Saprotams, tagadne atšķirībā no poētiskajām pagātnes vai nākotnes vīzijām ir uzsvērti proziska parādība. Tieši no šejienes izriet viens no Čaka daiļrades pamatprincipiem – koncentrācija uz atsevišķām, no pirmā acu uzmetiena nepoētiskām detaļām. T.i., poetizēt nepoētisko (vai – līdz šim par nepoētisku uzskatīto): nevis poētiskā formā runāt par pavisam nepoētiskām lietām (ko brīnišķīgi pieprata Čaka draugs un skolotājs Sudrabkalns), bet pilsētas nepoētiskumu, triviālās, acīm redzamās un pašsaprotamās detaļas paradoksālā veidā padarīt par poētiskiem elementiem, kuriem turklāt noturīgi izdevās iesakņoties latviešu literatūrā. "Manā paradīzē" Čaks pirmais latviešu literatūrā ne tikai pavēstīja, bet arī lieliski apliecināja, ka dzejot iespējams par visnepoētiskākajām lietām un būšanām, pie viena atjauninot sterilo augstās poēzijas valodu, atgriežot to profānajā stāvoklī, uz ielas, krogā, haosā. Tādējādi veidojas neatkārtojamā Čaka intonācija, kurā blakus ir izaicinājums un skumjas, bravūra un sentiments, ironija un nostalģija, skarbums un sāpes.

Trīsdesmitajos gados Čaka poētika mainījās – tapa aptuveni 5000 rindu plašs traģiski heroisks eps par latviešu strēlnieku cīņām Pirmā pasaules kara laikā "Mūžības skartie". Čaka traktējumā strēlnieki kļūst gluži vai mitoloģiskas, patiesi "mūžības skartas" būtnes. "Mūžības skarto" ievaddaļas trīs poēmās autors izskaidro strēlnieku cīņas vēsturisko jēgu un mēģina sarunāties ar bojā gājušajiem strēlniekiem un, iespējams, arī pats ar sevi; seko poēmas, kurās stāstīts par kaujām, tostarp grandiozām batālijām, kurās karš izvēršas par Visuma spēku cīņu, tomēr nekad nezaudējot saskari ar reāliem faktiem un detaļām. Strēlnieki pārtop par spēku, kas pārveido pasauli; citās poēmās stāstīts par cīņu epizodēm un strēlnieku ikdienu. Taču epa virsotne neapšaubāmi ir "Sprediķis Piņķu baznīcā", kurā mācītāja vietā runā pulkvedis Vācietis, salīdzinādams strēlniekus ar Kristu un formulēdams viņu upurēšanās jēgu. Lai arī "Mūžības skarto" poētika liekas krasi atšķirīga no "Manas paradīzes", būtībā eps ir loģisks turpinājums Čaka sākuma perioda dzejai: viena no Čaka tekstu centrālajām tēmām allaž ir bijusi indivīda brīvība; savukārt strēlnieki, kuriem lieli nopelni Latvijas neatkarības izcīnīšanā, reprezentē brīvības augstāko pakāpi.

Guntis Berelis

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra