LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

Rūdolfs BLAUMANIS (1863-1908) NOVELES INDRĀNI 1904

Rūdolfs Blaumanis (1863–1908) ir stāstniecības un dramaturģijas reālpsiholoģiskā virziena pamatlicējs Latvijā. Pēc Blaumaņa vairs nepastāvēja problēma – vai attālā Eiropas un Krievijas provincē vispār var dzimt liela literatūra. Turklāt Blaumanis pirmais formulēja domu, pie kuras agrāk vai vēlāk jānonāk katras tautas literatūrai un arī katram rakstniekam. Kādā vēstulē viņš rakstīja: "Nevis tas, vai tu rozi vai mēslu gubu apraksti, ir tas svarīgākais, bet gan tas, kā tu to dari."

Visu mūžu darbojies žurnālistikā, Blaumanis daudz rakstīja feļetonus un satīriskus pastāstiņus, sacerēja arī dzejoļus, taču viņa daiļrades kodols ir aptuveni desmit noveles, tostarp "Pērkona negaiss" (1887), "Raudupiete" (1889), "Salna pavasarī", "Purva bridējs" (abas 1898), "Andriksons", "Nāves ēnā" (abas 1899), un dažas lugas, starp kurām ir arī drāma "Indrāni" (1904). Blaumanis atbrīvoja prozu un dramaturģiju no pārlieku uzbāzīgā autora klātbūtnes – autora, kuram patīk pamācīt, kas ir "labs" un kas – "slikts", un kurš burtiski terorizē nabaga nevainīgo lasītāju ar savām pārmēru pareizajām idejām. Blaumaņa prozā pirmo reizi latviešu literatūra tiecās sevī ieraudzīt literatūru, nevis ētisku komentāru dažādām sadzīviskām situācijām. Citiem vārdiem, Blaumanim primārais nav vis idejiskā vai morālētiskā formula, kurai pakārtot vēstījumu, bet gan pats teksts, – un lasītāja ziņā paliek, ko ar šo tekstu darīt tālāk. 19. gadsimta prozā šāda akcentu pārbīde nozīmēja radikālu pavērsienu – atteikšanos no pamācošiem sižetiem, kādi tolaik dominēja gan prozā, gan dramaturģijā, un pievēršanos gluži reālām psiholoģiskām un eksistenciālām problēmām. Blaumaņa daiļradē vārda māksla patiesi kļuva par mākslu.

Blaumaņa vēstījums ir it kā vēsi objektivizēts: viņu interesē fakts, notikums un psiholoģiskās kolīzijas, kas ar to saistītas. Blaumaņa īsproza un dramaturģija apstiprina pašsaprotamu patiesību: arī provincē – un nebūt ne "augstākajā sabiedrībā" – vērpjas šekspīriskas kaislības, nepieciešams vien rakstnieks ar Šekspīra cienīgu talantu, lai tās ieraudzītu un aprakstītu. Blaumanis uzņēmās šo lomu, turklāt rakstīja kaislību intensitātei adekvātā mākslinieciskajā līmenī. Stāstu sižeti parasti tiek aizvedināti līdz traģiskam vai vismaz dramatiskam atrisinājumam, taču allaž kaut kas netiek līdz galam pateikts – tekstā paliek tāda kā "sprauga", caur kuru ielūkoties bezdibenīgajās psiholoģiskajās vai eksistenciālajās dzīlēs. Tā tas notiek novelēs "Raudupiete", "Andriksons", "Salna pavasarī", bet jo īpaši – "Nāves ēnā", kas ar savu abstrahēto situāciju un eksistenciālās izvēles problēmu būtībā aizsāka 20. gadsimta latviešu literatūru. Pēc līdzīgiem principiem veidotas arī Blaumaņa drāmas. "Indrānos" klasiskā "tēvu un dēlu" problēma krietni pāraug gan sadzīviskā sižeta, gan ar reālijām precīzi iezīmētā laikmeta robežas. Līdz ar Blaumaņa lugām arī latviešu teātris pacēlās jaunā pakāpē.

"Indrāni" elektroniskā versijā www.letonika.lv bibliotēkā

Guntis Berelis

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra