LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

Vizma BELŠEVICA (1931-2005) GADU GREDZENI 1969 DZELTU LAIKS 1987 Triloģija BILLE 1995–1999

Vizma Belševica (1931–2005) ir 20. gadsimta hroniste. Tieša un nesaudzīga savā izpausmēs. Un vārdos. Kā pati teikusi – tieši un acīs. Nerēķinoties ar sekām. Un uzticīga vārda spēkam.

Vēstures noklusējumu 60. gados lauza Vizmas Belševicas dzejā atdzīvinātā Livonijas Indriķa balss "Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām" krājumā "Gadu gredzeni" (1969). Vēlāk ciklā "Laika raksti", krājumā "Dzeltu laiks" (1987), atdzīvojās dažādu vēstures laikmetu balsis, kas no pagātnes, sasaucoties ar dzejas tapšanas laiku, uzdeva jautājumus, kas bija gluži kā Indriķa teiktais piezīmēs – "zobens abpusgriezīgs", nesaudzīgi gan pret varu, gan varai pakļautajiem. Izmantojot pagātnes alūzijas, dzejnieces balss bija vērsta tagadnē, vēsturei kļūstot par mērauklu gan cilvēku godīgumam, gan nodevībām un kompromisiem.

90. gados Vizma Belševica saraksta triloģiju "Bille". Pirmā grāmata pirmpublicējumu pieredz 1992. gadā apgādā "Mežābele" (ASV), un tikai 1995. gadā tā tiek publicēta Latvijā. Otrā daļa "Bille dzīvo tālāk" iznāk 1996., trešā daļa – "Billes skaistā jaunība" – 1999. gadā. Vienā grāmatā triloģija izdota 2004. gadā. Viens no iemesliem, kādēļ Billes pirmā grāmata vispirms iznāca latviešu apgādā ASV, atklāts autores teiktajā: "Stāsts par Billi nav autobiogrāfija tiešā nozīmē. Man bija jāpastāsta par to, kā dzīvoja nomalē ļoti trūcīgi cilvēki, kam ulmaņlaiki nebija nekāda paradīze. Arī nekāds īpašs patriotiskums pie viņiem nebija manīts, bet nebija manīts arī tas, ka viņi sapņotu iekļauties Padomju Savienībā." Arī tas, ka stāsti par bērnību netapa agrāk, apliecina, ka autore nav vēlējusies pakalpot ne padomju laika prasībai atainot literatūrā sociālos kontrastus priekšpilsētā, ne 90. gadu mītam par 30. gadu pasauli, kura kādā brīdī bijusi sakārtota un viendabīga. Dzīves norises ir daudzveidīgākas nekā stāsti par to. Pirmās grāmatas veltījumā rakstniece saka, ka "grāmata varētu saukties arī Kad vecmāmiņa bija maziņa, jo ir stāstīta un veltīta mazbērniem" – bet noslēpj, ka stāstītajos stāstos Bille savu bērnību saglabā laikam, kad mazbērni būs izauguši. Un būs stāstos stāstīta vēsture.

Bille, pilnā vārdā Sibilla Gūtmane, vēro, jūt un domā laikā, kas ir traģiskiem notikumiem pārpilns, smags un nesaprotams pat pieaugušiem cilvēkiem. Bille, pretstatā citiem bērniem latviešu literatūrā, ir pilsētas bērns. "Pilsētas vāvere", kā saka radu meitene Anita. Autore izvairās no nostalģijas par bērnības "zaudēto paradīzi" un, izmantojot savas atmiņas, rāda Grīziņkalnu un Gūtmaņu ģimenes dzīvi 30. gadu beigās un 40. gados 75 atsevišķos stāstos, kurus autore kārto hronoloģiskā secībā. Bille mācās skolā, dzīvo pie lauku radiem. Vienlaikus ar dažādu varu maiņām Bille kļūst liela, vienlaikus ar pieaugušajiem cilvēkiem viņai jāizdzīvo situācijas, kad pastāvīgi par sevi atgādina vēders, kad jāpalīdz geto gūstekņiem, kad kopā ar draudzeni nākas doties uz piepilsētu, lai iemainītu lietas pret pārtiku. Katra epizode ir atsevišķs stāsts meitenes dzīvē. Bille nedzīvo pasaulē, kura censtos bērnus saudzēt. Billei vienmēr tiek atgādināts, ka viņa ir "lēvurs" un "kraupis". Pieaugušo pasaule "Billē" ir nežēlīga pret bērniem. Un bērni to pārdzīvo – no asarām un pašiem nesaprotamas vainas izjūtas sākumā līdz ironijai vēlāk. Bille zina, ko nozīmē izdzīvot, un zina, cik sarežģīti ir izšķirties brīžos, kad ir grūti saglabāt godīgumu un cilvēciskumu. Gan bērnam, gan pieaugušajam. Vizmas Belševicas "Bille" ir vēstījums bez ilūzijām par pasauli un cilvēkiem, neapsolot, ka pasauli iespējams pārveidot, taču tajā iespējams saglabāt godīgumu un skaidru redzējumu.

Triloģija "Bille" noslēdz 20. gadsimta bērnības atmiņu tēlojumu virkni latviešu literatūrā, gan turpinot, gan apvēršot to tradīciju, kuru aizsācis J. Jaunsudrabiņš ar "Baltās grāmatas" Mūsmājām, A. Brigadere ar Anneles stāstiem triloģijā "Dievs, daba, darbs" un E. Birznieks-Upītis ar Pastariņa stāstu virkni. Billes bērnība, pretstatā lielajam vairumam literatūrā tēloto gadsimta sākuma bērnu, nenoris noslēgtā lauku sētā, kas attālināta no laikmeta norisēm. Vizma Belševica vēstījumam izvēlas tagadnes formu. Bille nekļūst par vēstītāju, lasītājs it kā skatās ar Billes acīm un dzird Billes domas, kas ik pa brīdim konstatē neatbilsmi starp pieaugušo rīcību un vārdiem. Brīžiem Billes vērojums var šķist naivs, autore izvairās no pieauguša cilvēka vērtējuma. Bērna skats uz notikumiem ļauj lasītajam atšķirt patieso no nepatiesā, īsto no neīstā. Aiz šķietami vienkāršā vēstījuma un Billes vērojumiem, kas piemēroti tiklab bērnu kā pieaugušo literatūrai, autore it kā noslēpj prozas un laikmeta sarežģītību, savu stilizētājas talantu, arī smalku un nesaudzīgu humora izjūtu.

Raimonds Briedis

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra