LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

Pēteris VASKS (1946) MUSICA DOLOROSA stīgu orķestrim 1983

"Šis ir mans traģiskākais opuss, vienīgais, kurā nav optimisma, nav cerības – tikai sāpes." Ar šādiem vārdiem pirms ceturtdaļgadsimta, 1983. gadā, Pēteris Vasks (1946) savu skaņdarbu laida pasaules ceļos, to veltot savas māsas Martas piemiņai. Varbūt tieši tādēļ, ka veltījums ir tik personisks, tas ieguvis daudz lielāku vispārinājumu komponista daiļradē kopumā. Nejauša tad nešķiet nedz žanra izvēle (jau līdz tam ir tapis  "In memoriam" un "Mūzika aizgājušajam draugam"), nedz izpildītāju sastāvs (stīgas – tā ir Pētera Vaska stihija, kuras "smaržu un garšu" viņš sajutis, rakstot "Cantabile per archi"  un spēlējot kontrabasu Latvijas Nacionālās Operas orķestrī).

"Musica dolorosa" ir tapusi īsu brīdi pēc skaņdarba, kura nosaukums – "Vēstījums" – turpmāk būs atslēgas intonācija ikvienam Pētera Vaska darbam, un īsu brīdi pirms Klavieru trio "Episodi e canto perpetuo", kura nosaukumā – "Epizodes un mūžīgais dziedājums" – ir iešifrēts visu viņa turpmāko skaņdarbu dramaturģiskais modelis, toties krietnu brīdi pirms viņa mūziku kā vēstījumu no Latvijas un latviešu valodā iepazina pasaule. Tāpat kā Perta vēstījumus igauņu valodā, Gurecka – poļu un Kančeli vēstījumus – gruzīnu valodā.

"Es esmu daļa no savas tautas. Bet tautai tas bija smags un traģisks laiks, kad šķita, ka vislielākie ideālisti un optimisti sāk zaudēt cerību, vai mēs kā tauta izdzīvosim, vai mēs to visu pārdzīvosim un izturēsim. Viss kopā sāpēja, un es gribēju, lai tiem, kas klausās, arī sāp. Lai tāds atvērts sāpju dziedājums, tevi uzrunājot, attīra, parāda citas dimensijas esamību, iespējamību. Kas beigu beigās arī ir mūzikas uzdevums."

Rekviēms un šķīstītava. Sāpju mūzika, kuras liktenis ir ļoti laimīgs, jo tā daudzkārt ieskaņota un vēl vairāk atskaņota visā pasaulē, kopš paši pirmie, kuri izlasīja "Musica dolorosa", bija Latvijas filharmonijas kamerorķestra mūziķi kopā ar Toviju Lifšicu.

Tobrīd vēl nebija ne "Vasaras dziedājumu", ne "Laudas", ne "Balsu", faktiski neviena no tiem Pētera Vaska skaņdarbiem, kuros viņa augstspriegumā koncentrēto "vārdnīcu" nav iespējams sajaukt ar citām. Bet izveidojusies tā ir tieši šeit – skaņdarbā "Musica dolorosa", kurā krustojas trīs līnijas, trīs tiecības: pastāvīgais, nezūdošais, mūžīgais pamats (ērģeļpunkts, ostinato, mazmainīgs tonālais balsts), žanra tradīcijās sakņotās lamentozās intonācijas, krītošie glissando un – Pētera Vaska mūzikai tik raksturīgā augšuptiecība – pēc debesīm, pēc izraušanās, pēc jau zināmas atbildes apstiprinājuma. Šo triju tiecību mijiedarbei vislielākais dramatisms skaņdarba vidusposmā – dinamiskais un harmoniskais spriegums te sasniedz aleatorisku kulmināciju, kuras pretmets – čella monologs ir uztverams kā klusā, dubultā kulminācija. Skaņdarba reprīze atsauc sākuma noskaņu: dziļu, tādēļ – klusu sāpju dziedājumu. Un, kaut arī izskaņā nav mierinājuma – ir vien atvērta, nedzīstoša brūce, tāpat kā viss, arī sāpes šai saulē – no mīlestības. Bet tā "apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu".

Sandra Ņedzvecka

Kultūras kanons mūzikā / Latvijas Radio
 

 

 

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra