LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

Imants KALNIŅŠ (1941) CETURTĀ SIMFONIJA 1973

Latviešu simfoniskajā mūzikā ir tikai divi piemēri, kad tā pieslēgusies globāliem, visu cilvēci vienojošiem domu un izjūtu viļņiem: Jāņa Ivanova Ceturtā simfonija ("Atlantīda") un Imanta Kalniņa Ceturtā simfonija (bez programmatiska nosaukuma).

Pirmā – pareģodama Otrā pasaules kara tuvošanos un traģisko galu, otra – aicinādama atraisīties no totalitārā režīma žņaugiem, iedvesmodama būt indivīdiem, būt pašiem savas laimes kalējiem.

Kā tas bijis iespējams, ņemot vērā, ka Im. Kalniņa Ceturtā tapusi padomiskās uzraudzības stindzinātajā 1973. gadā?

"Raksti droši to visdullāko, kas tev ienāk prātā, man teica Arvo Perts. Tikai tad tavs darbs būs kaut ko patiesi vērts. Un es paklausīju. Kā savam skolotājam. Un uzrakstīju," intervijā Ingrīdai Zemzarei atklājis Imants Kalniņš.

"Dullība" šajā gadījumā nozīmē ne vien elektriskās basģitāras ieviešanu simfoniskajā orķestrī, bet arī (un galvenokārt!) simfoniskās dramaturģijas pakļaušanu rokmūzikas demokrātiskajiem, plašu auditoriju uzrunājošajiem principiem.

Ostinato – vienas melodijas vai ritmiskas figūras ilglaicīgs atkārtojums – labi pazīstams kopš Morisa Ravela "Bolero". Im. Kalniņš te, simfonijas pirmajā daļā, vairākkārt atkārto savas dziesmas "Septiņas skumjas zvaigznes" melodiju un ritmisko zīmējumu, sasniedzot spilgtu, spēcīgu, emocionāli saviļņojošu kulmināciju. Otrajā daļā uzbur idillisku skaistuma oāzi, trešajā – itin kā uzdod hamletisko jautājumu: "Būt vai nebūt?" Ceturtā daļa savulaik (pēc pirmatskaņojuma) izpelnījusies kritiskas iebildes, sak’, pārāk haotiska, tematiskā materiāla ziņā kaleidoskopiska. Šāds uzskats valdīja līdz brīdim, kad 1997. gadā izdzirdējām simfonijas oriģinālversiju ar amerikāņu solistes Petijas Kouinoras dziedātām amerikāņu dzejnieces Kellijas Čerijas "Liriskā cikla" vārsmām. Tad atminējos privātā sarunā komponista pausto: "Ceturtās simfonijas Fināla mūzika būtībā ir dziesmas." Atcerējos arī nu jau pārvarētā režīma kalpu prasību, kas gāja no mutes mutē: "Ja tu vēlies, lai tava simfonija tiek atskaņota, izvāc ārā to amerikāņu tekstu." Toreiz (1973. gadā) komponists piekrita. Jaunajos apstākļos (1997. gadā) tieši Ceturtās simfonijas oriģinālversija kļuva arī par vienu no retajām ASV publiski atskaņotajām latviešu simfonijām (pasaulslavenā igauņu diriģenta Nēmes Jervi vadībā to veica Detroitas simfoniskais orķestris).

"Divi vienā" – pārdzīvotā laikmeta paradoksu dēļ ir divi Im. Kalniņa Ceturtās simfonijas Fināli. Ar un bez dziedāta teksta. Ar dzīvi klusi turpinošu un dzīvi skaļi apliecinošu izskaņu. Kurš simfonijas cikla koncepcijai adekvātāks, atkarīgs no mūsu vēlmēm un uztveres spējām. Taču, atmetot jelkādas šaubas, šī ir simfonija par manu un tavu, un mūsu visu brīvību. Ja Bēthovena Piekto dēvē par "Likteņa simfoniju", Čaikovska Sesto – par "Patētisko", kālab Imanta Kalniņa Ceturtajai nepiešķirt "Brīvības simfonijas" titulu?

Guntars Pupa

Kultūras kanons mūzikā / Latvijas Radio

2009.gada 6. septembra raidījums/ Imants Kalniņš. Ceturtā simfonija

 

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra