LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

JURJĀNU Andrejs (1856-1922) PŪT, VĒJIŅI - dziesma jauktam korim 1884

Jurjānu Andrejs (1856–1922) ir latviešu profesionālajā mūzikā pirmais trīs augstākās izglītības diplomus ieguvušais Pēterburgas konservatorijas absolvents, brīvmākslinieks – ērģelnieks (1880), komponists (1881) un mežradznieks (1882). Latviešu simfonisma, vokāli instrumentālās mūzikas (kantātes, oratorijas) un instrumentālā koncertžanra pamatlicējs. Savu komponista un atskaņotājmākslinieka sūtību viņš veiksmīgi apvienojis ar aktīvu pedagoga, diriģenta un folkloras vācēja, etnomuzikologa sasniegumiem, no kuriem daudzi pirmreizēji, zelta burtiem ierakstīti latviešu mūzikas vēsturē.

Izcilā latviešu mūzikas darbinieka radošo nopelnu klāstā izceļama arī viņa paša folkloras vākumos laimīgi atrastās Daugavas laivinieku dziesmas "Pūt, vējiņi" apdares partitūra. Apdare veidota četrbalsīgam a capella jauktajam korim Si bemol mažorā, šķietami vienkāršā, astoņu taktu garā diatoniskās harmonizācijas daiļskanībā.

Starp Jurjānu Andreja radošajā mūžā (1884–1921) apstrādātajām un publicētajām 94 tautasdziesmām (24 – solo balsij ar klavieru pavadījumu, 47 – jauktajam un 23 – vīru korim, kā arī apmēram 25 to pašu melodiju apdares bērnu korim) "Pūt, vējiņi" visā šajā matemātiskajā skaitļojumā patiešām izrādās komponista apstrādātā pirmā melodija, kas publicēta krājuma "Latviešu tautas dziesmas jauktam korim ar klavierpavadījumu" pirmajā burtnīcā, Rīgā 1884. gadā. Tiesa gan – ne a capella variantā. Tas, Jurjānu Andreja pārstrādāts, Latvijas koristu vidū kļūst populārs tikai Piekto Vispārējo Dziesmu svētku laikā – 1910. gada 20. jūnijā, kad apvienotais jauktais kopkoris paša komponista virsvadībā sniedz šīs liriski romantiskās folkloras pērles pirmatskaņojumu.

Komponistam tā bija gulbja dziesma, jo ar to viņa virsdiriģenta darbība (sākta Trešajos Dziesmu svētkos 1888. gada vasarā) latviešu mūzikas vēsturē noapaļojas. Tautai dziedātājai svētku repertuārā iekļautā nelielā partitūra bija šedevrāla jaundarba atradums, jo ar to aizsākās "Pūt, vējiņi" nemirstība visos tālākajos kordziedātāju un dziesmu mīļotāju saietos (6., 8., 10. – 13., 16., 20., 23., 24. Vispārējos Dziesmu svētkos un simtos dziesmu dienu) gan Latvijā, gan pēc Otrā pasaules kara arī Amerikas, Austrālijas un Eiropas latviešu kopkoru koncertos. Tāpat kā pēckara okupētajā Latvijā, arī ārzemēs šis tautas svētkos atskaņotais kanons daudzviet un daudzkārt klausītājiem un dziedātājiem bijis it kā Latvijas Valsts himnas simbols. Un kā tāds tas īpaši nozīmīgu lomu veicis latvju tautas trešās nacionālās atmodas un 20. gadsimta dziesmotās revolūcijas laikmetā, no 1948. gada kopkoru sarīkojumiem līdz pat mūsdienām stihiski skanējis it visu tautisko sarīkojumu svinīgajos noslēgumos, to patriotiskajās izskaņās.

Pateicoties pirmskara Teodora Reitera kora, Ādolfa Ābeles "Dziesmuvaras" un dažu citu toreizējo ārzemēs pabijušo latviešu kora kultūras pārstāvju, kā arī daudzu izcilāko pēckara latviešu koru starptautiskajiem panākumiem, "Pūt, vējiņi" kā atjaunotās Latvijas valsts muzikālo zīmolu labi pazīst (reizumis latviski dzied) cittautu kori un klausītāji ārzemēs, pat nezinādami Jurjānu Andreja vēsturiskos nopelnus šī latvju folkloras šedevra mākslinieciskajā apdarināšanā.

Oļģerts Grāvītis

Kultūras kanons mūzikā / Latvijas Radio

2009.gada 12. jūlija raidījums /Jurjānu Andrejs. Pūt, vējiņi /Jāzeps Vītols. Gaismas pils

 

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra