LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

PĒTERIS PĒTERSONS un viņa dzejas teātris 20.gs. 60.-70.gadi.

Pēteris Pētersons (1923–1998), kurš uzskatāms par Eduarda Smiļģa turpinātāju, no agrīnā modernisma (simbolisms, ekspresionisms) izaugušo izcilākā latviešu režisora estētisko mantojumu, ko sastapa tā norieta periodā, uzpotēja uz 1950., 60. gadu Rietumeiropas un Krievijas teātra vēlīnā modernisma (episkais teātris, eksistenciālisma teātris un drāma, absurda teātris) koka, radīdams savu oriģinālu spēles teātra valodu. Būdams viens no retajiem Latvijas režisoriem ar labu svešvalodu prasmi (angļu, vācu, franču, krievu valoda), P. Pētersons regulāri lasīja jaunāko teorētisko literatūru par teātri; pārvarot aizliegumus un ierobežojumus, kas tika likti ceļā padomju inteliģences pārstāvjiem, izrāvās uz Rietumu teātriem, skatījās izrādes Krievijā. Izkopa savu aso un ironisko prātu, kļūdams par vienu no erudītākajiem Latvijas teātra māksliniekiem.

Mākslinieciski visspilgtāk savu teātra koncepciju P. Pētersons realizēja divos virzienos – novatoriski iestudējot klasiku (Raiņa "Uguns un nakts", 1965; Fjodora Dostojevska "Idiots", 1969) un radot savu oriģinālu skatuves žanru – poētisko teātri, dēvētu arī par dzejas teātri. Klasikas interpretācijas un pirmā poētiskā teātra triloģijas daļa – Imanta Ziedoņa "Motocikls" (1967) – tapa Dailes teātrī, kur P. Pētersons septiņus gadus (1964-1970) strādāja par galveno režisoru. Divas pārējās triloģijas daļas – Aleksandra Čaka "Spēlē, Spēlmani!" (1972) un Vladimira Majakovska "Mistērija par Cilvēku" (1974) – iestudētas Jaunatnes teātrī, kur talantīgo mākslinieku, kurš palicis bez darba, uzaicināja strādāt Ādolfs Šapiro, šī teātra galvenais režisors.

Visos gadījumos par izejmateriālu poētiskā teātra izrādēm P. Pētersons izmantoja dzeju. "Motociklā" tā bija I. Ziedoņa dzeja, galvenokārt no krājumiem "Motocikls" un "Es ieeju sevī" (uzveduma tapšanas laikā vēl nebija publicēts); "Spēlē, Spēlmani!" – A. Čaka poēmas, dzeja, fragmenti no strēlnieku epa "Mūžības skartie" un stāstiem; "Mistērijā par Cilvēku" – V. Majakovska poēmas "Par to", "Flauta – mugurkauls", "Mākonis biksēs", dzeja, poētiskā autobiogrāfija "Es pats", lugas "Vladimirs Majakovskis", "Mistērija – bufs". P. Pētersons rakstīja, ka viņš tiecoties atrisināt dzeju darbībā, meklējot to intelektuāli emocionālo impulsu, kas licis dzimt vienam vai otram dzejas darbam. Skatuves scenārijos, kurus P. Pētersons rakstīja kopā ar I. Ziedoni, dzejoļi un lugas zaudēja savu suverēno pašvērtību, to fragmenti tika brīvi savienoti jaunā oriģinālā kompozīcijā ar suverēnu tēlu sistēmu, kas tika atvasināta no dzejas. Poētiskais materiāls, iestudējumā pakļauts analītiskai teātra tehnikai, kurā vīdēja episkā teātra pieredze, ieguva skaudri laikmetīgu un aktuālu saturu, vēstot par radošas personības un pūļa sākotnēji dramatisko, vēlāk jau traģisko konfliktu. Ironisks atsvešinājums un poētiska emocionalitāte, pat sentimentalitāte, veidoja uzvedumu neatkārtojamo intonāciju un iekaroja visplašākās skatītāju aprindas. Pakāpeniski režisoriskā izteiksme padziļinājās un sarežģījās. "Motociklā" vēl bija sastopamas arī statiskas  mizanscēnas ar deklamējošu aktieri centrā. Turpretī "Spēlē, Spēlmani!", izmantojot karnevāla kultūras estētiku un "Mistērijā par Cilvēku" – krievu 20. gadsimta 20. gadu aģitpropa elementus, tika radīta ļoti spilgta teātra valoda, kur milzīga nozīme arī neverbālo izteiksmes līdzekļu arsenālam – mūzikai, dziesmai, horeogrāfijai, groteskai aktieru spēlē. Sarežģītie uzdevumi, režisora uzticība dzejas teātra izrādēs palīdzēja sevi vispusīgi attīstīt teātru trupām, veicināja vadošo aktieru pacelšanos jaunā talanta pakāpē – primāri tas attiecas uz Uldi Pūcīti, kurš bija protagonists kā "Motociklā" (Pičs), tā "Mistērijā par Cilvēku" (Cilvēks), un Imantu Skrastiņu "Spēlē, Spēlmani!" (Dzejnieks). P. Pētersona poētiskais teātris bija unikāla parādība Latvijas skatuves mākslā, kur dominēja reālpsiholoģiskais teātris; tas sabalsojās ar tā saucamā 1960., 70.gadu sintētiskā teātra meklējumiem, kuriem Krievijā nodevās teātra režisors Jurijs Ļubimovs, Polijā – Ādams Hanuškevičs, Francijā – Žans Luijs Baro.

Silvija Radzobe

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra