LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

ĀDOLFA ŠAPIRO JAUNATNES TEĀTRIS 20. gs. 60. un 80.gadi

Trīsdesmit gadus Latvijā darbojās režisors Ādolfs Šapiro (1939), kas te izveidoja netradicionālu, augsta līmeņa Jaunatnes teātri un radīja spilgtus konceptuālās režijas iestudējumus. Harkovā dzimušais un tur Teātra institūtu absolvējušais Ā. Šapiro 1964. gadā kļuva par V. I. Ļeņina komjaunatnes Valsts Jaunatnes teātra galveno režisoru, vadot un darbojoties divās trupās – latviešu un krievu trupā. Jau kopš saviem pirmajiem iestudējumiem Rīgā režisors strikti īstenoja mērķi radīt neviennozīmīgu, uz domājošu skatītāju orientētu teātri jaunatnei, kas aptvertu plašu dramaturģijas un teātra estētikas spektru.

Ādolfa Šapiro daiļrades metodi varētu raksturot kā dinamisko jeb selektīvo reālismu. Režisors savos uzvedumos īstenoja psiholoģiskā reālisma principus, bet izmantoja arī publicistikas un atraktīvas ainu montāžas paņēmienus, cirka estētikas un klaunādes elementus, skatuviskās metaforas un telpiskās kompozīcijas, kas iestudējumiem piešķīra plašāku filozofisku un poētisku kontekstu. Ā. Šapiro iestudētie pasaules klasikas darbi – M. Gorkija, A. Čehova, H. Ibsena, B. Brehta, A. Ostrovska un citu autoru lugas – kļuva par īstu profesionālisma skolu Jaunatnes teātra aktieriem. Savukārt režisora svaigais skats uz Raiņa, G. Priedes, M. Zālītes un citu latviešu dramaturgu darbiem atklāja tajos negaidītas, provokatīvas tēlainības iespējas; viņa ieinteresētā attieksme pret latviešu kultūru ieplūdināja mūsu teātra kopainā oriģinālas mākslinieciskas domāšanas, riskantu risinājumu un uzdrīkstēšanās pieredzi.

Neierasti skarbi, kā traģēdiju, kas pāraug traģiskā balagānā, režisors interpretēja M. Gorkija lugas "Pēdējie" pasauli (1967). Festivālā "Baltijas teātru pavasaris" godalgoto uzvedumu atzinīgi novērtēja prominenti teātra eksperti, un katrs nākamais Ā. Šapiro iestudējums izvērtās par notikumu ne tikai pašu mājās vien; 80. gados režisors iedibināja arī teātra starptautisku reputāciju. Kā izteiktas ansambļa izrādes – grupas portreti ar publicistisku un sociālfilozofisku ievirzi tapa lugu: A. Arbuzova "Pilsēta rītausmā" (1970), B. Brehta " Trešās impērijas bailes un posts" (1985), G. Priedes " Sniegotie kalni" (1986) un B. Vasiļjeva "Rīt bija karš" (1986) iestudējumi, kas savam laikam neierasti atklāti runāja par sociālajiem mītiem un ar tiem saistītajām individuālajām un kolektīvajām traģēdijām. Drosmīgas bija režisora realizētās žanriskās transformācijas: G. Priedes lirisko pustoņu drāmu Ā. Šapiro pārvērta ekscentriskā komēdijā ("Aivaru gaidot", "Saniknotā slieka"), Raiņa saulgriežu pasaku – ideju drāmā ("Zelta zirgs"), bet H. Ibsena romantisko drāmu – eksistenciālā traģēdijā ("Pērs Gints").

Režisora iestudējumos, ko viņš nereti veidoja kā vērienīgas filozofiskas un poētiskas apceres par varoņa esību ikdienišķajā un Visuma laiktelpā, būtiska bija sadarbība ar scenogrāfiem M. Kitajevu (A. Čehova " Ivanovs"), A. Freibergu (Raiņa "Zelta zirgs") un I. Blumbergu (H. Ibsena "Pērs Gints"). Veiksmīga sadarbība Ā. Šapiro izveidojās arī ar aktrisi Lūciju Baumani, kas iesaistījās abu viņa vadīto aktierkursu (teātrī ienāca 1974. un 1985. gadā) audzināšanā. Spilgtā, negaidītā teatralitātē režisora iestudējumos atklājās Veras Singajevskas (B. Brehta "Kuražas māte un viņas bērni", A. Čehova "Ivanovs"), Veltas Skurstenes (G. Priedes "Aivaru gaidot", P. Putniņa "Gaidīšanas svētki"), Rūdolfa Plēpja (A. Ostrovska "Mežs"), Dinas Kuples (A. Čehova "Ivanovs", A. Ostrovska "Mežs") un citu aktieru talanti.

Guna Zeltiņa

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra